2021. gada 17. aprīlis

vairs ne vilnis, bet vienkārši tā V

Ir zilsniedzīšu, tas ir, zilo paklāju laiks. Neviļus esmu tam pieskaņojusi savu zilo šalli un zaļo mēteli un visu nedēļu par to priecājos. - Kāda sakritība, - es sev saku. Tad pazūd elektrība un internets.

Kāds no operatoriem tuvākajā laikā atbrīvosies. Lūdzu, uzgaidiet.

Gaidu. Operators atzvana pēc četrām stundām. - Vairs nav aktuāli, - es viņam saku, sēžos uz velosipēda un dodos uz frančiem (tas ir, Cadets de Gascogne) pēc kruasāniem un makarūniem. Vairāk par visiem -sāniem un -rūniem vienkārši gribas pabraukāties ar zilo šalli vējā. Gribas un vajag. Kopš velo sezonas atklāšanas noskaņojums ir daudz dinamiskāks un produktīvāks. Viena gara pastaiga un viens velo izbrauciens katru dienu ir labākā recepte labai apetītei un domu apmaiņai galvā.

"Pavasaros Lielo kapu paklājs

 debesu krāsā atdzimst - 

 tā elpot vieglāk arī dzīvajiem."

(Aina Nemiro)

Māsa šo trīsrindi rakstījusi pirms 2 gadiem, 14. aprīlī. Ļoti iederas šajā laikā, kad zilie paklāji atkal ir atritināti un kad visi sarkanie paklāji vēl joprojām ir aizliegti un atcelti. 

Dabai nav aizlieguma. Tā ir, kad tā ir. Tā elpo, kad elpo, un pāri nedara, tieši otrādi - atsvabina mūs no sienām, no prātu režģiem un mežģiem. 

Uzaicinu māsu uz sestdienas zilajiem paklājiem un mākslas huligānismu. Viņa piekrīt. 

Izrādās, abas esam piektdienā saplēsušas savas saulesbrilles. Viņai atrodas vietā citas, man - ne. Es eju saulē sažmiegtām acīm un baudu Rīgas pavasari. Palūdzam fotoaparāta taimeri mūs abas nobildēt, viņš piekrīt, un sanāk laba bilde.


"Es zinu kālab ceļi

atraujoties no zemes

spēlējas ar putniem"

(D. Harmss)

Šī nedēļa iesākās mazliet miegaini, bet tad iešūpojās un atvērās kā pavasaris. Domas atrāvās no zemes, sāka nākt prātā foršas idejas. Nointervēju Aivaru, noorganizēju mākslas zibakciju, ienācu (jau ar otro) rakstu žurnālā Annas Psiholoģija. Lūk, pirmie teikumi no tā: "Ja tā padomā, - nekas nav par brīvu, viss ir par uzmanību. Ja brīvu laiku vēl kaut kā var atrast, tad brīvu un pilnestīgu uzmanību, - arvien grūtāk. Un pat ne atrast, bet noturēt." 

Gurķi Valdemāra ielā. Foto: Aina Nemiro


Tāpat šonedēļ atkārtoju pagājušā gada fotoprojektu "Pieci vakari". Katru vakaru (no pirmdienas līdz piektdienai) plkst. 19.50 uzņēmu fotogrāfiju ar vienādu kadrējumu. Kāds mērķis un kāda jēga? Prieks un laika skrejas apzināšanās un apstādināšana vienlaikus. Šādi:


Šī nedēļa turpināja būt skaistu vēstuļu nedēļa. Mani dārgie vēstuļdraugi un domubiedri mani pārsteidza līdz lidojumam. Viena vēstule bija noklīdusi. To es saņēmu no jauna vīrieša vārdā Aigars, kurš bija tik laipns un labs cilvēks, ka uzmeklēja vēstules sūtītāju un pateica, ka vēstule ir pie viņa. Citā mājā, citā pastkastē. Paldies labiem cilvēkiem, ka viņi ir!

"Ak tu piekusi no ceļa?

Nāc pie manis atpūsties.

Aizmirsīsies bezizeja,

Un pēc tam būs aiziet viegli."

(Velga Krile)

29% no šī gada nodzīvoti. Kādi šie procenti bija? Kāds bija šis ceļš? Kāds būs trīsdesmitais procents, trīsdesmit pirmais? Cerams, ka radošs un gaišs! Lai ir tā! Gaisa skūpsts Tev, kas lasa! Inga

Foto: Aina Nemiro

2 komentāri:

Mēnessmeitēns teica...

Skaists ieraksts.
... bet joprojām jūtams dumpīgums tajā samierināšanās procesā ar pandēmiju... :)

Inga Pizāne teica...

Dumpīgums ir, un man tas patīk! :) Paldies, ka izlasīji!