2021. gada 30. decembris

Viss mainās, kam pieskaramies. Pārdomas gadu mijā.

 "Tas, ka man ir brīvība sēdēt ceļmalā un atrasties tur, cik ilgi vien gribas, šķiet īstā dzīve." 

(Rīta Jalonena)

Ir decembris, gads jau ir vecs. Mana roka ir uz gada pēdējo dienu pleca. Jaunais (un Nezināmais) - tur, aiz līkuma, un tā ir savāda un (neapšaubāmi) neoriģināla sajūta, - ka pandēmijas "gads" ir kļuvis par neatdalāmu pandēmijas masu un tādējādi ir grūti izšķirams no 2020. gada. Un tomēr... tas nav tik viennozīmīgi, jo spilgti un labi atceros to brīdi Liepājā, kad sagaidījām 2021. gadu ar cerību, dzirkstošo vīnu un Ditas Rietumas vārdiem: "Tad lai svētīgs un radošs ir mūsu visu trakums", kurus ierakstīju visos savos kalendāros un plānotājos. Vai tas piepildījās? Viļņveidīgi, jā, lai gan brīžiem šis gads bija itin mulss, neskaidrs - joprojām tā pati pandēmijas un neskaidrības masa, no kuras gada sākuma eiforijā tik ļoti gribējās atkratīties un no sirds ticēt, ka tas izdosies. Ka Jaunais gads patiešām atgriezīs visu savās vietās, it kā visam patiešām būtu sava vieta. Bet nav jau. Dzīve ir mainīga masa. Pat pankūkas nekad nesanāk vienādas, kur nu vēl dienas vai dzīves, vai gadi. Un labi, ka tā. Labi, ka viss mainās. Viss mainās, tātad dzīvs. Viss mainās, kam pieskaramies.

Viss mainās, kam pieskaramies pa īstam. 

Šis gads bija kopumā ļoti skaists un emocijbagāts, un radošuma bagāts. Uzrakstīju daudz dzejoļu, divus rakstus Annas Psiholoģijai, no jūnija sāku regulāri meditēt, uzrakstīju tekstu Annas Sakses takai Gulbenes novadā, biju Londonā un Barselonā, Engurē un Liepājā, Krāslavā (mammai sveiciens!) un Valkā, Talsos un Ventspilī, Kuldīgā un Ķemeros, Vērmanes dārzā un Maskačkā, Vecrīgā un Ēbelmuižas parkā. Kur tik ne, ja tā padomā. Koprakstīšanas sanākšanās (paldies rakstītājiem!), meditācijas retrītā (paldies Ilmāram un Ingai!), izstādēs un kinoteātros, piedalījos Dzejas dienu pasākumos, satikos ar māsu (paldies!) un draugiem (paldies!), cik nu ļāva dzīve un apstākļi, bildējos un bildēju kopā ar Jāni (paldies!), pārvācos, fotografēju un filmēju cilvēkus no sava loga, ilgi un laimīgi skatījos logā, tiku pie jauna (veca!) sarkana telefona, caur kuru tad arī sazvanīšos ar savu Jauno gadu un droši vien arī Jauno (to pašu! mainīgo!) sevi. Gundegas Skudriņas projektam uzrakstīju dzejoli par tumsu, piedalījos Reiņa Runča atbalsta dzejas projektā un Debesmannas projektā par bērnu mentālo veselību. Sarakstījos ar vēstuļdraugiem (paldies!), šķirstīju fotogrāmatas, lasīju dzejas, prozas un izziņas grāmatas, Ilzes Veisbārdes grāmatai palīdzēju radīt nodaļu ievadtekstus, lasīju dzejus divos LNB dzejas un meditācijas koppasākumos ar Ilmāru Latkovski, nofilmējos Lielo Patiesību un Saknes Debesīs raidījumos, pavadīju burvīgu laiku ar māsas bērniem, nopublicējos Punctum un Jaunajā Gaitā, turpināju dzejfilmu video sadarbību ar dzejnieku Charles Putschkin (TE jaunākais DARBS), rakstīju lokdauna piezīmes, piedalījos Radio NABA fotokonkursā "Tīkls", intervēju personības Jāņa Rozes rubrikai "Grāmatplauktu stāsti", pastāstīju FK par fotogrāfiju, kas iedvesmo, laivoju koncertā pa Raiskuma ezeru, tiku pie 2 ļoti svarīgām stipendijām (liels paldies AKKA/LAA un VKKF!) utt.

Nosaukt visus notikumus nav iespējams. Un, protams, ne tikai notikumi ir svarīgi, bet tikpat svarīgi ir tas, kas paliek mūsos pēc tiem vai kā mūs tie maina, virza, ietekmē, iedvesmo. Un iedvesmas man bija daudz! Paldies par to ikvienam iesaistītajam Notikumam un Cilvēkam! 

Lai Jaunais gads dzirkstī ar Jaunu radošumu, ar Jaunu spēku un Jauniem notikumiem! Nobeigumā lai skan 2021. gada janvārī tapušais dzejolis "Intīmās vietas".







Ceļmalas un brīvības noskaņas fotogrāfijās ietērpis: Jānis Straume #35mmphotography

Nav komentāru: