Pārdomas par Vāclava Havela grāmatu "Vēstules Olgai"

Ievads

Grāmatu "Vēstules Olgai" pirku izdevniecības Dienas Grāmata birojā (cena ir 1.42 Eur). Sāku to lasīt ap Līgo laiku un pabeidzu tikai tagad, septembra izskaņā. Trīs mēneši pagājuši. Pa vidu bija iezagusies paliela pauze. Droši vien tāpēc, ka tās visu laiku ir pārdomas. Turklāt - ļoti dziļas un filozofiskas, tāpēc brīžiem gribējās nospiest bremzes un apdomāt izlasīto.

Tā patiešām ir vairāk grāmata rudenim nekā vasarai. Daudz pašrefleksiju par dzīves jēgu, par mākslas jēgu, par teātri, par rakstīšanu, par identitāti. Vienvārdsakot, iedziļināšanās sevī un sabiedrībā.

Par žanru

Vēstuļu žanrs grāmatās mani vienmēr ir fascinējis. Vēstules ļoti precīzi tver laikmetu un rakstītāja garastāvokli. Tās uzrunā adresātu, bet lasītājam ir iespēja pašam iejusties adresāta ādā - it kā tās vēstules būtu rakstītas viņam. Šī sajūta padara lasīšanu personisku un izjustu. 

Gada sākumā lasīju arī Kafkas vēstules. Atsauksme par tām ir lasāma ŠEIT. 

Vēl viena, manuprāt, ļoti izcila grāmata, kas sarakstīta vēstuļu formā, ir "Vēstulnieks".

Par autoru

Vāclavs Havels (1936-2011) (čehu rakstnieks, dramaturgs un arī pēdējais Čehoslovākijas un pirmais Čehijas prezidents) vairākus gadus par saviem politiskajiem uzskatiem pavadīja cietumā. No turienes viņš rakstīja vēstules savai dzīvesbiedrenei Olgai, kas ir apkopotas šajā grāmatā.

Kas mani pārsteidza Havela vēstuļu saturā?

Pirmkārt un galvenokārt, - viņa attieksme cietumā. Pret sevi, savu laiku, savu darbu. Zinot, ka nebrīvē viņam būs jāpavada vairāki gadi, viņš nevis sūkstējās par to, bet plānoja visu iespējamo, kā viņš cietumā var sevi uzturēt garīgā un fiziskā formā. Viņš mācījās valodas, lasīja grāmatas/avīzes, viņš apdomāja idejas jaunām lugām un interesējās par to, kā sokas viņa esošajiem darbiem, viņš analizēja savus garastāvokļus u.tml.

Caur paciņām, ko sieva viņam sūtīja, viņš lūdza higiēnas piederumus, grāmatas un pat svētku atribūtiku, lai cietumā var nosvinēt, piemēram, Ziemassvētkus. Citiem liktos, - kāda gan tur Ziemassvētku svinēšana cietumā? Bet, ja tā padomā, - tikai mēs paši sev varam radīt svētku noskaņu. TIKAI MĒS PAŠI. Un viņš darīja visu iespējamo, lai padarītu savu laiku cietumā krāsaināku.

Viņam bija svarīgi nejusties nolemtam, nepadoties. Viņš vilka no sevis un no situācijas labāko, ko vien var izvilkt. Viņš meditēja, viņš strādāja cietuma darbus, rūpējās par veselību, vingroja. Dzīvoja tagadnē. Protams, ļoti gaidīja vēstules un apciemojumus, kas bija atļauti reti, taču nedzīvoja tikai ar skatu uz nākotni. Koncentrējās uz to, ko var iegūt šeit un tagad. Man tas likās apbrīnojami.

Dažas atziņas, ko guvu no šīs grāmatas lasīšanas:

Padoties vai nepadoties - tā ir izvēle.

No KATRAS situācijas var izlobīt labo un pat ļoti vērtīgo.

Vienmēr un visur ir iespēja MĀCĪTIES - no situācijas, no cilvēkiem, no grāmatām, no sevis.

Mērķi ir ļoti svarīgi, lai justu motivāciju DARĪT TAGAD, zinot, ka tas noderēs RĪT.

Čehija

Tikai, ielasoties vēstulēs, atskārtu, ka es taču pagājušajā rudenī, esot Prāgā, Čehijā, biju apmeklējusi Vāclavam Havelam veltītu foto izstādē. Tā man arī ļoti patika. Cik atceros, - tajā bija daudz stāstu par to, ka cilvēki viņu bija ļoti iemīlējuši kā prezidentu. Viņš bija ļoti spēcīga personība. Zinošs, inteliģents, bet vienmēr saglabāja cilvēcīgumu.

Havelam veltītās izstādes plakāts 2016. gadā. Prāgā.

Tramvajs. Prāga. 2016.

Lūk, daži citāti no grāmatas:

"Par dvēseles stāvokli varu teikt to pašu, ko, šķiet, rakstīju jau iepriekšējā vēstulē, - garastāvoklis mainīgs, depresiju nomaina laba oma. Kāds nepatīkams nieks, neziņa, bailes vai draudi, kāda sīka saķeršanās var pēkšņi izraisīt grūtsirdību, nervozitāti, nomāktību, personiskās niecības izjūtu un bezcerību. Tas parasti ilgst tikai pāris stundu - līdz brīdim, kad kaut kas tikpat triviāls mani tā iepriecina, ka iepriekšējās sajūtas pilnībā aizmirstas, atgriežas lietu jēga un es acumirklī pārvēršos nelabojamā optimistā, kas pilns degsmes un dzīvotgribas." (96. lpp)

"Ir vairāki iemesli, kāpēc vēstuļu rakstīšana man ir tik svarīga: 1) pirmkārt un galvenokārt tas ļauj man izjust māju, Tevis, tuvāko draugu un visas mūsu pasaules klātbūtni; 2) tā ir mana vienīgā iespēja rakstīt (esmu sapratis, ka rakstīšana gadu gaitā man kļuvusi par bioloģisku nepieciešamību; 3) tā ir vienīgā intelektuālās izpausmes iespēja; 4) šis un tas rakstīšanas procesā man kļūst skaidrāks; 5) tā ir mana vienīgā iespēja uzturēt sakarus ar Tevi un mūsu pasauli." (99. lpp)

"Modernā cilvēka traģēdija ir nevis tas, ka viņš arvien mazāk zina par dzīves jēgu, bet gan tas, ka viņu šis fakts arvien mazāk un mazāk uztrauc." (228. lpp)