Tā kā pēdējā laikā diezgan bieži piedalos pasākumos, kuros publiski jārunā vai jālasa dzeja (u. tml.), kā arī, vērojot citu cilvēku uzstāšanās reizes, esmu nonākusi pie secinājumiem un ieteikumiem (gan pati sev, gan citiem), kas, manuprāt, jāņem vērā, kāpjot uz skatuves un runājot auditorijas priekšā – neatkarīgi no tā, vai atnākuši ir trīs vai četrdesmit cilvēki.
Sagatavošanās
Ir tāds teiciens (precīzāk – citāts): By failing to prepare, you are preparing to fail, kura autors ir Bendžamins Franklins. Vēl viena ļoti laba doma par šo tēmu ir: jo labāk esi sagatavojies, jo brīvāk jutīsies un vieglāk būs arī improvizēt. Ja nemaldos, izlasīju to grāmatā "Harismas mīts". Es pilnīgi piekrītu abām šīm domām un ar visām rokām esmu PAR GATAVOŠANOS.
Manuprāt, sagatavošanās ir atbildības uzņemšanās – pret sevi un auditoriju. Vai varam iedomāties svarīgu pasākumu bez scenārija? Diez vai. Tieši tāpat ir ar katru uzstāšanos. Tev ir jābūt savam scenārijam, kuram pirms tam izej cauri vismaz dažas reizes. Man laba sagatavošanās (treniņš, mēģinājums) pirms pasākuma dod lielāku pārliecību un mazāku uztraukumu.
Acu kontakts
Ne vienmēr visu stāstāmo var atcerēties no galvas, taču nepārtraukti skatīties lapā vai zemē – galīgi nav labs risinājums. Cilvēkiem (vismaz man) ir svarīga klātbūtnes sajūta un cieņa; un šīs abas lietas, manuprāt, var paust ar skatienu: es jūs redzu, novērtēju, esmu. Skatiens vienlaikus ir intīms un personisks žests, kas, pēc manām domām, satuvina publiku un cilvēku, kurš uzstājas.
Laiks, plāns, iekļaušanās
Laiks = dārgākā valūta. Ļoti novērtēju, ja pirms uzstāšanās man pasaka laika periodu, kurā jāiekļaujas. Cenšos neizmantot maksimumu un iekļauties aptuveni septiņdesmit/astoņdesmit procentos. Labāk, lai manis ir mazliet par maz, nevis mazliet par daudz. Diemžēl vienmēr atrodas kāds, kurš izmanto nevis simts, bet simt trīsdesmit procentus no sev atvēlētā laika.
Tāpat novērtēju, ja pasākums iet pēc plāna (sākas laikus u.tml.), tādējādi rēķinoties ar manu laiku un ar visu klātesošo laiku.
Runas skaļums un skaidrība (mikrofons)
Ļoti svarīgi uzstāšanās laikā ir regulēt savas runas skaļumu. Kurš gan nepiekritīs, ka no klausītāja prasīt uzmanību un koncentrēšanos runai, no kuras neko nedzird, ir diezgan bezjēdzīgi? Tādos brīžos (īpaši, ja ir liela telpa) lieti noder mikrofons, kuru, protams, jāmāk lietot, citādi arī no tā var nebūt jēgas.
Entuziasms, pārliecība, interese (citus var ieinteresēt tikai ar to, kas pašu interesē)
Man personīgi, klausoties jebkuru runu vai uzstāšanos, ir ļoti svarīgi no cilvēka just entuziasmu vai prieku par to, ko viņš/a runā. Arī pārliecību. Kā var ieinteresēt klausītāju tajā, par ko pašam runātājam nav intereses vai ir milzīgas šaubas? Nekā. Tieši tik vienkārši.
Galvenais ir klausītājs/skatītājs
Lai arī tam, kurš uzstājas, varbūt patīk domāt, ka viņš/a ir tur galvenais/ā, patiesībā centrā jāliek klausītājs, jo bez viņa – kāda jēga ir no runātāja? Tikpat labi tad var runāt mājās. :)
Nobeigums
Noslēgumā gribas piebilst, ka arī nelielam uztraukumam un kautrīgumam ir savs šarms. No tā nevajag baidīties. Uztraukums un bailes ir katra svarīga un drosmīga soļa pamatā. Visi esam cilvēki, un labi vien ir, ka to var redzēt. Tāpat ļoti atbrīvojošs ir humors. Humors atraisa gan cilvēkus, gan pasākuma gaisotni. Ja māki jokot, izmanto to.
 |
| Foto: Andra Annemarija (bilde no HZF Akustiskā Dzejas vakara, kurā piedalījos pagājušā gada novembrī). P.S. Nē, fotogrāfijā neesmu redzama es. Tas ir fakultātes kaķis vārdā Rainis. :) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru