Iespaidu debesskrāpji jeb Amerikas Dzejas festivāls Ņujorkā

Ievads

9. oktobrī savos pases izmēra ceļojumpierakstos rakstu: "Mans avio liktenis (tas ir, tā vēji) mainījuši virzienu." Un tā patiešām bija, jo uz Varšavu paredzētā(, bet slēgtā) lidojuma vietā mani nosūtīja uz Parīzi, no kurienes tālāk devos uz Ņujorku, lai piedalītos Amerikas Dzejas festivālā. 

Gaidīšanas laiks. Rīgas lidosta.

Pirms scriptum jeb Pagriežam kaseti atpakaļ 

Ļoti labi atceros to brīdi maija beigās, kad, braucot autobusā Rīga-Ventspils (uz Rakstniekmāju), saņēmu e-pastu no festivāla organizatora. Ar uzaicinājumu. Autobuss tuvojās galapunktam, ārā nenormāli lija, manas acis tikmēr nenormāli iemirdzējās. Priekā, neticēšanā, noticēšanā, apjukumā: "Vai tiešām?" Protams, tajā brīdī es vēl neko nezināju. Nezināju, vai gūšu finansējumu šim braucienam. Nezināju, vai braukšu. Taču uzaicinājums vien bija svētku sajūtas vērts. 

Pagriežam kaseti uz priekšu

Kādu laiku risinot saraksti/es ar festivāla organizatoru, manu Amerikas izdevēju un Ingu no Latvian Literature platformas, kas atbild par latviešu dzejnieku eksportu, nonācām pie secinājuma, ka viss ir iespējams – katrs iesaistītais spēja izdarīt to, kas no viņa bija atkarīgs, un biļete uz Ņujorku bija manā e-pastā jau pēc pus/mēneša.

Gatavošanās

Pirms brauciena man bija diezgan daudz laika (4-5 mēneši), kuru laikā: 1) nokārtoju ESTA atļauju, lai šķērsotu Amerikas robežu; 2) (sa)darbojos ar Džeidu Vilu, kurš iztulkoja dažus no maniem jaunākajiem dzejoļiem, lai tos prezentētu lasījumos Ņujorkā (paldies viņam milzīgs); 3) sadabūju no izdevēja kaudzīti ar "Having Never Met"; 4) praktizēju dzejas lasīšanu angliski; 5) rezervēju sev airbnb mītni vienai naktij pirms festivāla (pārējās guļamnaktis nodrošināja festivāls).

Foto: Inese @galotnes

Ceļš

“To Paris?” lidmašīnā uzjautāja priekšā-sēdētājs, pēkšņi pagriezies pret mani. 

“No, changing to New York,” es viņam atbildēju, 

uz ko viņš izmeta: “Just don’t stop” un pagriezās atpakaļ, 

lai turpinātu sarunu ar savu draugu, 

it kā šī viņa pagriešanās pret mani nekad nebūtu notikusi. 

Un tieši tas mani saviļņoja.

Kad tiku iekšā lidmašīnā Parīze-Ņujorka, atviegloti nopūtos, jo diena bija gara un satraukumiem pilna. Beidzot varēju ļauties septiņām stundām bezrūpības, - rakstot, guļot, ieturot lidmašīnas piedāvātās maltītes un skatoties kino. Katram pasažierim bija savs ekrāns, kurā varēja skatīties filmas, klausīties mūziku vai sekot lidmašīnas gaitām. Es noskatījos filmu "Casablanca" (1942) un tad ļāvos miega mākonim. Pamodos tieši uz kafijas laiku. Stjuarte bija jau pagājusi man garām, kad ieraudzīga manu miegaino skatienu, nolasot no manām acīm: 'can I have coffee, please?'

Ņujorka

Ņujorkā ielidoju vēlā vakarpusē. Festivāls sākās nākamās dienas vakarā, tāpēc nepilnu dienu varēju pavadīt, vienatnē klejojot, klīstot, blandoties pa pilsētas bulvāriem un avēnijām. Diezgan ilgi staigājos, līdz kādā brīdī aizgāju līdz Time Square, apsēdos tur uz soliņa, fotografējot un rakstot savus vērojumus un sajūtas par pilsētu. Līdz izsalkumam. Tad iegāju "Pret a manger" ieēst un iekafijot, kā arī uzlādēt savu telefonu.

Visspēcīgāk manu sajūtu par Ņujorku raksturo 

tas, ka tur iederas ikviens. 

Ikviens šķiet ņujorkietis. Arī tu pats sev. 

Turklāt tā sajūta atnāk uzreiz. 

Līdzīgas sajūtas pieredzēju Londonā, taču ne tik izteiktas.

Amerika. Putni.

Mana sajūta par Ņujorku.

Pēcpusdienā devos uz festivāla noorganizēto viesnīcu, kur visi iečekojāmies un tad ar prāmi devāmies uz festivāla atklāšanas pasākumu. Pa dienu sakrātais nogurums pēc šāda piedzīvojuma un skatiem uz Manhetenu (no upes perspektīvas) izvējojās dažās minūtēs.

Brauciens ar prāmi uz dzejas pasākumu

Festivāla galvenais organizators Carlos

Festivāls. 1. diena

Festivāla atklāšanas vakars norisinājās Ņujorkas pilsētas koledžā (netālu no Wall Str.), kurā par pasniedzēju strādā festivāla organizators/asociētais profesors Carlos Aguasaco. 

Pasākumā bijām ļoti daudzi dzejas lasītāji (ap 20) – katrs uzstājāmies ar 5-7 min lasījumu. Lielākā daļa dzejnieku pārstāvēja Latīņamerikas valstis, tāpēc pasākums notika bilingvāli (angļu un spāņu valodās); no Eiropas bija vien pāris dzejnieki (tostarp es un holandietis Edward van de Vendel, kas abi pārstāvam izdevniecību A Midsummer Night's Press un kuras vadītājam Lawrence Schimel esam pateicīgi par nokļūšanu festivālā, jo tieši viņš iepazīstināja festivāla organizatoru ar mūsu darbiem un grāmatām).

Savā pirmajā uzstāšanās reizē nolasīju dzejoli "Lietus pēc teātra" (latviešu un angļu versijā), kas ir iekļauts (arī) festivāla antoloģijā, kā arī dažus jaunus darbus, kas vēl nav nekur publicēti.

Otrā diena. Volta Vitmena dzimtās mājas

Otrās dienas rītā kāpām organiatoru sarīkotā dzejnieku busiņā, kas veda mūs uz Volta Vitmena dzimtajām mājām (Walt Whitman Birthplace Association), kur notika dienas lasījumi, kā arī brīnišķīga ekskursija pa Vitmena dzimšanas vietu. 

Lasījuma laikā gāza nenormāls lietus, ko varējām vērot pa lielajiem, (gandrīz) sienas izmēra logiem. Sajūta bija ļoti īpaša. Pēdējā brīdī pirms savas uzstāšanās izdomāju, ka jāiemāca publikai kāds vārds latviešu valodā. Dzeja, protams. 

Dzejnieku un organizatoru kopbilde pēc uzstāšanās

Ekskursijā apskatījām gan gultu, kurā dzimis dižais dzejnieks, gan istabas, to iekārtojumu, mēbeles, traukus. Daudzi no priekšmetiem, tiesa gan, nebija autentiski, vien piemeklēti līdzībās, jo daudz kas no tiem laikiem nav saglabājies, taču tik un tā aplūkošanas process bija gana aizraujošs un izzinošs, jo ekskursijas stāstniece bija kompetenta, atvērta un kaismīga.

Gulta, kurā piedzima Volts Vitmens

Tālāk dzejniekpilnā busiņa ceļš veda uz meksikāņu restorānu, kur ieturējām pusdienas, lai dotos atpakaļ uz Ņujorku (1 h brauciens). Busiņa nolijušie logi 'translēja' reklāmas stendus, dzeltenos taksometrus, debesskrāpjus, kā arī, tuvojoties centram, – arvien vairāk krāsainu lietussargu. 

Man šādi izbraucieni jauniepazītās pilsētās ļoti iet pie sirds, jo pilsētu var apskatīt vēl no jauniem leņķiem, noskaņām, kustībām. Pavisam citādi, nekā ejot kājām vai braucot ar prāmi.

Otrās festivāla dienas vakarā pati neuzstājos. Biju klausītājs. Pasākums notika Argentīnas vēstniecībā. Kafijas vietā dabūjām vīnu, kas arī, protams, bija neslikti, lai gan mazliet jutu možuma trūkumu (pēc Latvijas laika jau bija dziļa nakts). Dažos brīžos, lai neiemigtu, mēģināju rakstīt. :)

Pēc lasījumiem devāmies uz džeza bāru (Terraza 7) Longailendā, kur spēlēja ārkārtīgi talantīgi un profesionāļi mūziķi. Manu uzmanību visspēcīgāk aizrāva vijolnieks. Nevarēju atraut no viņa ne ausis, ne acis. Ansamblis spēlēja Argentīnas tango skaņdarbus, taču pēc pirmā cēliena ar holandiešu dzejnieku Edward un meksikāņu dzejnieki Rossy nolēmām doties uz viesnīcu, lai atpūstos pirms trešās, noslēdzošās festivāla dienas.

Džeza bārs // Argentīnas tango

Trešā festivāla diena

Trešajā dienā pirms noslēdzošajiem vakara lasījumiem notika 3 lekcijas (par dzejas tulkošanu, eksperimentālo fotogrāfiju, radošo rakstniecību skolās). 

Pirms tam – sapulcējāmies pie viesnīcas un, gaidot transportu, vērojām lapu virpuļus jeb remolino. Tā virpuļus sauc spāniski (to man iemācīja dzejnieks vārdā Alvaro). Par remolino var saukt arī nepacietībā virpuļojošu cilvēku.

Mēs gan bijām gana pacietīgi un mierīgi gan torīt, gan vispār. Un trešās dienas rītā uzņemtā bilde (ar Edvardu un Roziju) man ir viena no mīļākajām:

Where did time go? 

Pēc lekcijām devāmies uz Instituto Cervantes jeb spāņu rakstnieka Migela de Servantesa vārdā nodēvēto  Servantesa institūtu, kur notika festivāla noslēdzošie dzejas lasījumi, kā arī sangrijas baudīšana.

Pa ceļam ieskrējām skaistajā Grand Central stacijā, kas bieži parādās amerikāņu filmās – tāpat kā daudz kas cits no Ņujorkā redzētā. Pati Ņujorka ir kā visdažādāko žanru kino sajaukums (atkarībā no vietas, kur atrodies). 

Ik pa brīdiem jūties kā iekāpis kādā filmā, kuras nosaukumu neatceries.

Noslēguma lasījumi bija īpaši ne tikai tāpēc, ka bija pēdējie, bet arī tādēļ, ka tika nosaukts festivāla organizatoru izvēlētais "Poet of the Year", par kuru kļuva mana istabas biedrene Rozija jeb Rossy. Šo zīmīgo notikumu (, kā arī fantastisko festivālu, kas nupat bija beidzies) mēs ar viņu un holandiešu dzejnieku aizgājām nosvinēt uz itāļu restorānu.

Uzstāšanās Servantesa institūtā

Un nākamajā dienā, kas man Ņujorkā bija pēdējā, nopirkušas pa lietussargam, ar Roziju devāmies uz Centrālparku. Kā gan aizbraukt no Ņujorkas, neredzot kaut kaktiņu no tā? Jā, tas ir milzīgs, un apskatījām patiešām tikai mazu daļiņu. Rozijai bija vēlme aiziet līdz Džona Lenona piemiņas vietai "Imagine", kā arī viņa man parādīja un izstāstīja stāstu par drosmīgā haskijsuņa Balto figūru. TE var izlasīt. 

Mūsu pēdējais galamērķis un vieta, kur arī satikām holandiešu dzejnieku Edvardu, bija Bruklinas tilts. Apskatījām to un tad iegājām Starbucks uz pusdienkafiju, pēc kuras tad arī man bija jādodas ceļā uz lidostu. 

Ar holandiešu dzejnieku un bērnu rakstnieku Edward Van De Vendel

Ceļš nebija vienkāršs, – man bija jāmaina vairāki metro un vilcieni, kas mani padarīja mazliet nervozu; sāku satraukties, vai vispār pagūšu, taču viss beidzās labi. Nebija problēmu arī ar lidojumu; un mājup lidoju pēc plāna – caur Varšavu. Ielidojot Latvijā, debesskrāpjus bija nomainījuši bērzi, kļavas, kastaņi, un sirdī ielija māju sajūta, lai gan pakrūtē vēl joprojām skrāpēja (un skrāpē)  iespaidu debesskrāpji, Ņujorkas augstumi un noteikti – vēlme tur atgriezties.

Mani Ņujorkas pieraksti

Liels paldies par šo braucienu: Latvian Literature, Amerikas Dzejas festivāla Ņujorkā organizatoriem: Carlos Aguasaco, Yrene Santos & Carlos Velásquez Torres, Džeidam Vilam par dzejas tulkošanu, izdevējam Lawrence Schimel par notikumu kustināšanu un grāmatas izdošanu un, protams, ikvienam dzejas lasītājam un draugam, un tuvajiem – par atbalstu, uzmundrinājumu un mīļumu! Tas ļoti palīdz un priecina.