Let your hair do the talking jeb piezīmes frizētavā

"Let your hair do the talking," vēstīja uzraksts pie viņas spoguļa. Spogulis bija viens no viņas darba instrumentiem, tāpat kā ķemmes, lakas, šķēres un rokas.

Rokas. 

"Inga?" - viņa pienāca man klāt frizētavas foajē, kamēr es, vēl nenovilkusi mēteli, pētīju uz kafijgalda iegūlušos grāmatu kaudzīti, kuras augšgalā bija novietots Ingas Gailes dzejas krājums "Lieldienas".

Vai tāpēc, ka tuvojas Lieldienas? Vai te patiešām mitinās kāds dzejas mīļotājs? – es sev domās pajautāju. Ieraudzīdama tālākesošajā plauktā vēl dažas labas dzejas grāmatas, manī uzplauka smaids. Līga man atsmaidīja. Tā viņu sauca, – es to atcerējos no sazināšanās par pierakstu.

"Jā," es atbildēju.

Arī mani vecāki gribēja nosaukt par Līgu, bet beigās tapu par Ingu. Neviļus nodomāju, ka Līga neizskatās pēc Līgas, bet tad atgaiņāju no sevis šo domu ar citu: "Kura tad Līga izskatās pēc Līgas? Un kura Inga pēc Ingas?"

Kad novilku mēteli un šalli, apsēdos un nodevu savus matus Līgas rokās, viņa tos ilgi pētīja un taustīja. Beidzot ieteicās:

– Jums ir savi mati... Tā izskatās.

Es iesmējos.

– Nekrāsoti, – viņa precizēja.

– Jā, – es ieteicos. – Krāsojusi neesmu. (joprojām smaidīju)

– To var redzēt, – viņa teica. – Ļoti veselīgi un kupli mati.

– Paldies, – es teicu. Man patīk savi mati. Mati, kakls un rokas. To es, protams, skaļi neteicu.

– Ko iesāksim? – viņa jautāja.

Mēģināju izdomāt, cik centimetru gribu nolīdzināt, bet domās aizpeldēju uz fantāziju pasauli, kurā visi drīkstētu pieskarties visu matiem. Cik cilvēku matiem es gribētu pieskarties? – es sev pajautāju. Divu vai trīs varbūt. Nav daudz tādu cilvēku, kuru matos gribētos iegrābties ar visu savu būtību.

– Kādus trīs centimetrus nost, – es teicu. – Un atstājam pakāpenisko griezumu.

Jocīgi, bet es pat nepaskatījos uz Līgas rokām. Nē, paskatījos tomēr. Atceros, ka viņas rokas bija kailas, bezrotu, bezgredzenu rokas. 

Mati, kakls un rokas – man skanēja galvā.

Līga bija no tām frizierēm, kas, mazgājot matus, nejautā, vai ūdens ir gana silts, vai nav par aukstu, par karstu utt. Viņa vienkārši mazgāja. Uzticējās savai pieredzei, vai varbūt uzticējās man – ka pateikšu, ja būs kādas iebildes.

Matu mazgāšanas klusums. 

Man tas patika. Tas, ka viņa neko nejautāja. Ā, nē, viņa tomēr kaut ko pajautāja. Pašā sākumā. Vai man nepūš. Teicu, ka nemaz neesmu pamanījusi, ka logs ir vaļā. Viņa to aizvēra, sakot, ka man taču tūlīt būšot slapji mati. "Nedod, Dievs," viņa ieteicās.

– Jā, pavasaris ir ļoti mānīgs," es viņai piekritu.

Kas par intīmu nodarbi – matu mazgāšana, – es pie sevis nodomāju. Cik cilvēkiem es savā dzīvē esmu mazgājusi matus? Labi, bet vai savu dzejoļu lasīšana cilvēkiem priekšā arī nav gana intīma nodarbe?

Līga uzlika man matos dvieli un ļāva atgriezties savā vietā, tas ir, krēslā pie spoguļa. Noņēma dvieli, paslaucīja, papurināja matus un tad sāka tos atkal pētīt. Droši vien domāja, ar kuru galu lai sāk. Neko neteica.

Ar slapjiem matiem es izskatījos pēc cita cilvēka. Vecāka? Nezinu, bet es gaidīju, kad mati izžūs. Jo sausāki tie kļuva, jo biežāk es smaidīju.

Mans smaids viņu iedrošināja. Es to jutu. Reizēm viņa iedungojās līdzi mūzikai. Tieši tajos brīžos. Varbūt tā bija sakritība.

Iznākot no frizētavas, es iedomājos, ka tad, ja es būtu friziere, es matus grieztu tieši tāpat kā Līga. Lēni, ļoti lēni un rūpīgi – tā, it kā no šī griezuma būtu atkarīgs tas, vai pasaule turpinās griezties.

"Turpinās," es gribēju viņai uz atvadām pateikt, bet pateicu "paldies" un devos ceļā.