Situāciju komēdija. Klusums.

Vsevoloda Ļisovska izrādes "Situāciju komēdija" nosaukums neizsaka neko I. Tā nav ne komēdija, ne īsti par situācijām. Kaut gan... Svētdienas izrādē divus skatītājus izrāde tik ļoti samulsināja (līdz histēriskai smieklu lēkmei), ka viņi nolēma pamest teātra zāli un neatgriezties. Labi vien, ka tā, jo smiekli klusumam traucēja.

Klusums ir viens no trim šīs izrādes tēliem. Ar klusumu un viena ar otru izrādē saspēlējas Ināra Slucka un Jana Jacuka. Arī katra ar sevi, protams, jo par to jau arī ir klusums?

Ienākot zālē, skatītāji sastopas ar diviem krēsliem. Kādas noskaņas un asociācijas tie rada? Mazliet atgādina Instagram kontu Society of Lonely Chairs, mazliet arī kaut ko pretēju, jo, galu galā, krēsli ir divi, nevis viens. Par ko būs saruna? Par ko būs izrāde? Vai krēsli mainīs pozīcijas?

Mirklis pirms izrādes. Foto: Jānis Straume

Izvēlējos šo izrādi (paldies māsai par dāvanu), jo mani piesaistīja klusuma tēma. Klusums, kā zināms, mani ļoti fascinē: gan dzejā, gan mākslā, gan dzīvē. No LTV sižeta zināju, ka aktrises izrādes laikā nerunās un ka būs pavadošais teksts, ko viņas pašas sagatavojušas, (katra zinot tikai savu daļu). Kā teksti tiks iestrādāti izrādē un kā tie saspēlēsies ar to, ko aktrises dara uz skatuves, man nebija ne jausmas – to es gāju noskaidrot.

Vsevoloda Ļisovska izrādes "Situāciju komēdija" nosaukums neizsaka neko II. Pats režisors saka tā: "Izrādes nosaukums ir “Situāciju komēdija”, jo minētajā žanrā komiskais efekts tiek sasniegts, skatītājiem zinot par apstākļiem, kurus nezina aktieru atveidotie varoņi. Divas aktrises nedēļas garumā fiksē ārēji un iekšēji piedzīvoto. Pēc tam uz skatuves klusējot mēģina viena ar otru dalīties piedzīvotajā, bet skatītājs redz ne tikai klusējošo dialogu, bet var arī izlasīt uz sienas projicētās aktrišu piezīmes."

Man gan rodas savs skaidrojums, kāpēc izrādei dots nosaukums, kas neizsaka neko. Pirmkārt, skatītājam (izrādes) klusums (kā jebkurš savas dzīves klusums) jāaizpilda pašam. Ar ko viņš to aizpilda, par to arī ir tā izrāde. Aktrises klusē. Skatītāji klusē līdzi. Notiek klusuma dialogs. Vienīgais, kas "runā", ir teksts uz ekrāna. Teksts ir dažāds un fragmentārs – tās ir atziņas, domas, jautājumi izvilkumi no ikdienas un sadzīves, ko aktrises fiksējušas nedēļas gaitā. Par rēķiniem, abortiem, pustukšu teātra zāli, precēšanās skaitu, lietu, dzimšanas dienu februārī utt.

Skatītāja uzmanība sadalās starp tekstu un aktrisēm. Starp domām, kas rodas teksta iespaidā, un domām, kas rodas, skatoties uz aktrišu mijiedarbošanos. Kā klusums jūtas starp viņām? Kā viņas jūtas abu klusumā? Cik grūti ir nerunāt? Ko mainītu iespēja sarunāties? Ko pastāsta pieskārieni, skatieni, attālums, rokas, sejas, muguras, pozas, stājas.

Kāpēc lietojam vārdus? Lai paslēptos? Atklātos? Ne vienmēr tos var piemeklēt. Ir sajūtas, kuras nevar sev piemeklēt vārdus. Pārmērījušas visu vārdu garderobi, tās nonāk pie secinājuma "nav, ko vilkt".

Kā ir aktrisēm? Manuprāt, klusumu/klusumā spēlēt ir daudz grūtāk, nekā spēlēt lomu. Nav, aiz kā paslēpties. Nav lomas, nav vārdu. Ir tikai cilvēcisks mulsums, sajūtas, kailums, kurā jādalās ar otru cilvēku.

Ar kuru cilvēku es gribētu nospēlēt šādu izrādi? Cik ātri mainās manas domas? Cik neērti vai ērti ir skatīties uz klusumu starp diviem cilvēkiem? Vai man ir viegli klusumā ar sevi? Ko klusums mums iemāca? Kāpēc mums, cilvēkiem, tik ļoti gribas aizpildīt klusuma pauzes? Kādus noslēpumus mums klusums atklāj? Cik grūti vai viegli ir tos izturēt? 

Iespējams, izslēgt vārdus ir kā izslēgt gaismu. Pabūt ar sevis mazāk-apzināto daļu.

Mans ieguvums no šīs izrādes? Domas klusumā. Iztēles treniņš. Pats klusums, protams. Klusums kā biļete uz sevi. Stunda klusuma. Ļoti ekskluzīvi. Ļoti vajadzīgi. Skaisti. 

Foto: Maksims Šesterikovs (git.lv)