“Tu vari kaut ko darīt savā dzīvē tikai ar to, ko tu tajā pamani," teic Juris Rubenis.
Kā pamanīt? Mūsu dienās, kad uzmanībai cauri skrien aizvien vairāk novērsēju? Viena lieta ir izrakstīt sev mieru, klusumu, vērīgumu, bet kā neaizmirst devu ieņemt regulāri? Likt modinātāju, atgādinājumus? Domāju, ka tas nav sliktākais variants. Ieplānot miera stundu, piecminūti, dienu. Ieplānot vakara pastaigu, īsu meditāciju, sarunu ar sevi savā dienasgrāmatā, kafiju ar sevi divatā, ja ir tāda iespēja. Ja nav, aizskriet uz veikalu un ceļā uz to (pa kluso) pariņķot pa pagalmiem, vērojot apsnigušo pilsētu un just, kā atmaigst acis, un just, kā skatienā atbrīvojas vieta.
"ir cilvēki kas tev pagulēs priekšā
aizasmalā
smiedamies vai stāstīdami cik pašiem traki
iet"
(Ingmāra Balode)
Ir jauns gads. Gadi ir mijušies, dienas turpina mīties.
2. janvārī noskatījos savu pirmo filmu 2021. gadā. "Aizveries un spēlē klavieres" ir tās nosaukums, skatījos to Kino Bize mājas kino repertuārā. Tā ir brīnišķīga, radošumu un trakumu apliecinoša filma (par mūziķi Chilly Gonzales), kas līdz sirds dziļumiem un trakumiem saskanēja ar manu Jaungada sajūtu par to, ka 2021. gadu vēlos vēl trakāku, vēl radošāku, vēl atraisītāku, brīvāku un mazāk nopietnu nekā iepriekšējo. Gribu ļauties jaunu radošuma formu un formātu meklējumiem, gribu pārsteigt sevi un savu dzejas un pasaules izjūtu. Tāds ir mans novēlējums pašai sev Jaunajā gadā: ļauties savam iekšējam trakumam un ritmam. Ne pārspīlēti, ne speciāli, bet dabiski, vienkārši, iekšēji saskaņoti.
Te (klikšķini ŠEIT) burvīga performance no iepriekšpieminētās filmas varoņa Chilly Gonzales.
"I am my own greatest bullshit detector."
(Rooney Mara)
Pandēmija turpinās un liek izvērtēt katru soli, katru tikšanos, mēģinot pasargāt sevi un savus tuvos. Un liek arī dziesmās meklēt pandēmijas kontekstus, piemēram, "kas man vēl kaut ko vairāk dos par nesatikšanos"? Vai "Stayin' Alive"... Vēl no dziesmām esmu no jauna uzkārusies uz "Bohemian Rhapsody", bet mana JAUNGADA dziesma ir PILNĪGS atklājums - poļu 1974. gada blūzs - grupas Breakout skaņdarbs Modlitwa. Šī dziesma skanēja visiem Jaungada salūtiem fonā, ko klausījos Liepājā, mazā īrētā dzīvoklītī ar logu griestos. Ar dūmaku 1. janvārī un sniegu 2. janvārī.
 |
| Foto: Jānis Straume |
"atveru logu
lai sniegpārslas ielido
cauri mūža restēm
viņas lido un smejas kā bērni"
(Amanda Aizpuriete)
Ar grāmatu lasīšanu šobrīd iet palēnāk, ja neskaita dzeju. Dzeju lasu daudz un intensīvi, katru dienu kaut ko piemeklējot savām sajūtām. Ziemassvētkos dāvanā saņēmu Amandas Aizpurietes "Pirms izvākšanās" un Ingmāras Balodes "Dzejoļus pēc mūsu ēras". Vēl neesmu tikusi pie Haralda Matuļa, Ivara Šteinberga un Lotes Vilmas Vītiņas dzejas, bet tās ir tuvākajos plānos. Lēnāk iet ar prozu, bet iet. Pērn izlasīju 41 grāmatu. Arī šogad ceru uz ciparu 40, lai gan cipari kopumā ir mazākais, kas mani uztrauc. Svarīgas ir sajūtas un jūtas, iespaidi un notikumi. Aizrautība un prieks. Ziņkāre!
Kas vēl? Vēl ir cerība, ka ar vakcīnas pietuvošanos pietuvosimies arī tam, lai atgrieztos klātienes piepildītākā ikdienā. Trūkst draugu apskāvienu, domubiedru dzirkstošuma, ideju apmaiņas, gājienu uz kinoteātri, dzejas lasījumu, koprakstīšanu, kafijbrīžu kafejnīcās u.tml. Tikmēr, to visu gaidot, baudu draugu un domubiedru vēstules un pastkartes, e-pastu sarakstes, izbraucienus pa Latviju, fotopastaigas, dzeju, sarunas ar pašiem tuvākajiem.
- Aksela Hirša proza "Sniegs bija kritis visu nakti";
- Toda Heinsa filma "Kerola";
- "Ar kino pa dzīvi". Ingas Gorbunovas saruna ar Ditu Rietumu;
- "Man patīk migliņa". Intervija ar fotogrāfi Māru Brašmani;
- Izrādes "Asins kāzas" skaņu celiņš;
- Pēc mūsu ēras kopā ar Ingmāru Balodi. Saruna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru