Kā diena aizslīd?

Man patīk vakaros iziet uz balkona, lai pavērotu, kā aizslīd diena un gadalaiks. Man patīk apzināties aizejošo. Tāpat, protams, arī austošo.

Man patīk vērot austošu nakti.

Paskatos augšup – debesis ceriņkrāsā, paskatos lejup – ceriņi pacēluši skatienu uz debesīm.

šis vakars – ar ko tas paliks atmiņā? – man prātā skan M. Selifanova dzejas rinda.

Ar debesīm, – man gribas atbildēt.

Kamēr Latvijas hokejisti dzenā ripu, alkstot to iedabūt čehu vārtos, es noķeru mēnesi veļas žāvētājā.

Un piedzīvoju mirkli, kurā iedegas vakara lukturi. Iemūžinu vienu no tiem melnbaltā kadrā. Un sevī, arī sevī to iemūžinu. Lai deg, lai turpina.