Pirmā reize
Pirmā filma, ko jelkad skatījos kinoteātrī, bija "Sirds robeža" ("Walk the Line"). Tas notika 2006. gada ziemas/pavasara sezonā, visticamāk – februārī. Man bija deviņpadsmit, nē, tomēr divdesmit. Es ļoti labi atceros gan savu pirmo KINO ieejas biļeti (dzelteni rūtaino; uz Forum Cinemas seansu) (tā noteikti kaut kur ir saglabāta vai ielīmēta), gan filmas plakātus, kas bija salīmēti pa visu pilsētu. Pat Imantas tramvaja galapunkta pieturā... (tolaik dzīvoju Pārdaugavā).
Džeimsa Mangolda filma vēstī par leģendāro amerikāņu dziedātāju Džoniju Kešu (1932-2003), kurš ir slavens ar kompozīcijām "Ring of Fire", to pašu "Walk the Line" u.d.c.
Šobrīd filma "Walk the Line" nedaudz savelkas/sasaucas ar 2018. gada grāvēju "A Star is Born", uz kuru kinoteātrī biju veselas divas reizes. Tiesa gan, "Zvaigznē" sižeta līnija aizvijas drusku citā virzienā, tomēr kopīgu tēmu ir gana daudz. Attiecības, alkohols/narkotikas... Un mūzika... Tās ir daudz abās filmās.
Mūzika filmās
Mūzika manu filmu skatīšanās pieredzi parasti krietni paildzina = esmu no tiem skatītājiem, kuri pēc filmas uzmeklē skaņu celiņus un caur tiem vēl krietnu brīdi dzīvojas filmas emocijās, vienlaikus bagātinot un dažādojot savu muzikālo pieredzi. Itin bieži, piemēram, paklausos filmu "Call me by your name", "A Single Man", "Her", "A Star is Born", "La La Land" un citu kino darbu muzikālos ceļus un taciņas. Bet ne par to stāsts.
Viena no filmas "A Single Man" skaņu celiņa kompozīcijām
Kompozīja "Willow" no filmas "High Life"
Par ko tad?
Stāsts ir par kinoteātri kā kino skatīšanās platformu. Šo baudu sev atklāju salīdzinoši vēlu, jo līdz 18 gadu vecumam dzīvoju Krāslavā, kur šādas iespējas nebija. Skatījos teļļuku un priecājos, nemaz nenojauzdama, kas man iet gar degumu, tas ir, gar acīm.
No otras puses, joprojām dzīvoju ar moto, ka dzīvē neko nevar palaist garām, kamēr izbaudi mirkli, kurā atrodies. Un man patiešām šķiet, ka es savus Krāslavas gadus tīri labi izbaudīju, lai gan, protams, zināju, ka pēc astoņpadsmit laidīšu uz Rīgu, lai turpinātu izglītoties un vērstu plašumā gūtos intereses aizmetņus par kultūras norisēm un jo īpaši – literatūru.
Kā? jeb cēlonis
Tik intensīvi gājusi uz kinoteātri, kā to daru tagad, neesmu nekad. Kas mani pie tā (līdz tam) noveda? Iespējams, tieši tas, ka mazpilsētā bija ļoti maz kultūras baudīšanas iespēju, manī bija uzaudzējis milzu apetīti. Gribējās visu, jo īpaši – literatūru un kino. Kaut gan nebija arī tā, ka, izkāpusi no autobusa Krāslava-Rīga, taisnā ceļā skrēju uz kinoteātri.
 |
| Kinoteātris "K-Suns" |
Pirmkārt, jau nebija īsti līdzekļu. Otrkārt, treškārt... citas lietas droši vien bija prātā. Ceturtkārt, interese rodas interesējoties un sekojot.
Un... interese radās, kad sāku lasīt kultūras presi, internetžurnālus, skatīties raidījumu "Kinotēka" utt., bet vēl pirms tam intereses aizmetņus (par Eiropas kino) bija raisījusi mana angļu/spāņu valodas skolotāja, kura savus priekšmetus mācīja kontekstā ar attiecīgo valstu kultūru, literatūru, mūziku un kino. Tieši viņas vadītajās mācību stundās uzzināju un safanojos par režisoru Pedro Almodovaru, iemīlējos Frenka Sinatras mūzikā, lasīju "Lielo Getsbiju" utt. Kulturāli augu, varētu teikt, un audzēju interesi, spēju iedziļināties , interesēties un domāt.
 |
| Kino izkārtne Varšavas Neona muzejā |
Turpinājums
Kā jau ieminējos, nebija tā, ka, pārceļoties uz Rīgu, sāku kultūru patērēt aumaļām. Nebūt ne. Lēnām augu dzejas lasīšanai un lēnām augu arī kino baudīšanai. Gan pieminētais raidījums "Kinotēka", gan laikraksts "Kultūras diena" un portāls "Satori" mani virzīja dziļākai izpratnei par kino, kā arī atšķirībām starp Eiropas un Holivudas kinematogrāfiju. Vēl mani ļoti ietekmēja arī RSU vasaras skola 2014. gadā, kurā biju pieteikusies kino grupā, ko vadīja Dita Rietuma. Viņa mums novadīja lekciju, kā arī deva uzdevumu uzrakstīt recenziju par Lailas Pakalniņas filmu "Picas". Uzdevumu izpildīju un guvu arī ierosmi un zināšanas par to, kas raksturīgs autorkino.
"Autorkino ir vienīgā iespēja būt opozīcijā Holivudas izklaides mašinērijai, atgādinot, ka kino ir kultūras daļa - māksla, kas spēj emocionāli un intelektuāli saviļņot," laikrakstā "Diena" uzsver Dita Rietuma.
 |
| Filmas "120 sitieni minūtē" plakāts kinoteātrī "Kino Bize" |
Kas tālāk?
Jo vairāk skatījos Eiropas kino, jo vairāk tas mani sevī ievilka. Sevī kā kino un arī sevī kā sevī. Jo Eiropas kino man asociējas ar sevis izzināšanas iespēju.
Ja Holivudas kino drīzāk liek aizmirsties, tad Eiropas kino – pieslēgties, atcerēties sevi un, kā teic režisors Hodorovskis, – saslēgties ar sevī mītošajiem noslēpumiem. Un tādi ir mums katram.
 |
| Noslēpums. "Splendid Palace" ieeja. |
Kāpēc kinoteātrī?
Nesen par to pirms filmas "Telma un Luīze" runājām ar Ainu un Kristu Annu. Abas ar māsu secinājām, ka kinoteātris ļauj pilnībā koncentrēties filmai (bez jelkādiem ārējiem kairinātājiem vai vēlmes ieslēgt pauzīti un uztaisīt kafiju, vai pabeigt filmu kādā citā reizē u.tml.). Iespējams, tas atkarīgs no gribasspēka; taču es izvēlos to nepārbaudīt vai pārbaudīt retu reizi, piemēram, pēdējā laikā internetplatformās skatos film noir.
Taču, kad vien ir iespēja, eju uz kino. Kinoteātris man saistās ar kino baudīšanu, pat svētkiem, ar gaismas izdzišanas brīdi, ar tumsas iestāšanos, kas skatītāju atstāj vienu ar ekrānu, no vienas puses, bet, no otras, – ļauj savu skatīšanās pieredzi un emocijas dalīt ar visiem citiem, kuri atnākuši uz konkrēto filmu. Iesaukšanās, smiekli, asaras – emocijas,
kurām ļaut vaļu.
Un vēl jeb n o b e i g u m s
Un vēl man ļoti patīk aicināt uz kino draugus un domubiedrus. Protams, ar kafiju pirms vai pēc, visbiežāk – pēc. Filma ir sava veida ievads vai ierosme sarunai. Ne tikai ar līdzi nācēju, ja tāds ir, bet arī ar sevi. Līdzīgi kā rakstīšana vai lasīšana. Tas ir wi-fi pieslēgums pašam sev.
 |
| Kinoteātris "Splendid Palace" Ziemassvētku laikā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru