Pamodos. Paskatījos pulkstenī. 5.30. Nesapratu, kas par lietu.
Jāturpina gulēt, – sevī domāju, bet miegs vairs nenāca. Manī ballējās
vakardienas emocijas un kategoriski atteicās no miega. Labi, – es viņām
teicu. Ko sadarīsim? Likās, ka visam, tas ir, jebkam šajā brīdī vēl ir
par agru. Pat kafijai. Par internetu nemaz nerunājot. Tur es agrāk par
9.00 nerādīšos. Ieslēdzu mūziku. Nora Bumbiere dziedāja "Atvadas
vasarai". Nav tā kā par agru? – viņai vaicāju. Izgāju uz balkona. Vēsi.
Un, domājot, ka vēsi, biju pārliecināta, ka tad, kad svelme būs
pilnbriedā, es atcerēšos šo vēsumu. Bet varbūt arī ne? Paskatījos uz
grāmatu kaudzēm, kas mitinājās uz žurnālgalda, un paņēmu Arta Ostupa
"Biedrs Sniegs", ko vakar aizmirsu iedot Inesei. Uzšķīru dzejoli par
Monmantru un tomēr uzvārīju kafiju. Varbūt tā bija vasara, kas mani
pamodināja? – pēkšņi iedomājos. Kopš vakardienas uz tā paša galda vaļā
uzšķirts stāvēja Eduarda Aivara dzejolis "Otrā sieviete". Ir atmiņas,
kuras mūsos pārāk ilgi stāv uzšķirtas, – pie sevis nodomāju un ķēros
"Mezopotāmijai". Varbūt šorīt pabeigšu, – cerēju. Pirms tam noklausījos
James Swanberg dziesmu "It's No Wonder We're In Love". Četras reizes.
P.S. "Mezopotāmiju" pabeidzu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru