Manas Dzejas dienas 2019 sākas trešdienā. Vienos paredzēts būt Jūrmalā, Raiņa priedēs. Braucu uz centru. Izkāpju Elizabetes ielas pieturā, kur nejauši satieku Jutu no Latvian Literature un Raienu, kuri vada atdzejas darbnīcu Spiikiizi un izgājuši uzpīpēt. Iepazīstos ar poļu dzejnieku. Viņi aicina iepazīties ar pārējiem, bet saku, ka skrienu uz Jūrmalas mikriņu un skrienu arī. Raiens vēl pagūst izteikt komplimentu par vienu no maniem auskariem.
Iekāpjot mikriņā, apsēžos iespējami tuvāk šoferim un saku, ka man uz Raiņa priedēm, piebilstot, ka es nezinu, kur un kad man jākāpj laukā. Viņš sākumā izskatās apmulsis, bet, kad visi sakāpuši, pārjautā man vēlreiz manu pieturu un piemiedz ar aci. To es uztveru kā zīmi, ka palīdzēs.
Tā arī notiek. “Jums - nākošā,” viņš saka pēc kādām 35 minūtēm. Es – laimīga – izkāpju. Sākumā aizeju nepareizā virzienā, tad man pielec, ka nepareizā. Ieraugu norādi Raiņa priedes un soļoju jūras virzienā. Skatos – man līdzi soļo skolēnu pulki. Esmu īstajā vietā.
Atrodu pasākuma vietu un koordinatori, parakstu līgumu un aizeju pasēdēt pie jūras. Man ir 25 minūtes. Sēžu, lasu viļņus un, izrādās, Kultūras ziņas to nofilmējušas (sižeta sākums).
Kad atgriežos pasākuma vietā, satieku Elīnu (Līci), viņas mammu Andu (Līci), kura man saka, ka tikko mani satikusi KonTekstā. Saku, ka prieks. Satieku arī Marianu (Māri Salēju) un baltkrievu dzejnieku Ļevu, kurš ir ārzemju viesis un pastāsta, cik ļoti viņam patīk Jūrmala, Latvija, Baltija un mūsu spēks un cik ļoti apbrīno mūsu Baltijas ceļu. Viņam žēl, ka baltkrievi tā nevar. Viņš sūdzas par baiso baltkrievu diktatoru un pasīvo tautu un ļoti cer uz brīvību.
 |
| Ar baltkrievu dzejnieku Ļevu Raiņa un Aspazijas vasarnīcā |
Mūsu dzejas lasījumus iekrāso Antas Eņģeles balss un mūzika, kā arī skolēnu dzejas. Pēc mana lasījuma Anda Līce man saka: “Kā man patīk, kad runā sievietes.”
Pēc lasījuma pienāk klāt vairāki cilvēki. Viena sieviete, kas reiz strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju, saka, ka viņa arī ir no Latgales (lasījuma ievadā pateicu, ka nāku no Krāslavas). Viņai patikuši mani dzejoļi, un man ir vērts turpināt, – viņa uzskata.
 |
| Uzstājas Māris Salējs. Raiņa priedes. 11. septembris – Raiņa dzimšanas diena |
Skolēniem no kādas skolas uzdots iemūžināties ar dzejniekiem. Mēs sabildējamies, pienāk vēl kāds dzejnieks, - bēdīgs, ka viņu nekur neaicina, sadod mums visiem savas vizītkartes. Ar cerību. Un pasūdzas pie reizes par mūsdienu dzejoļiem, kam nav ritmu un atskaņu.
Pēc tam, kad viss sapakots un savākts, dodamies uz nupat atjaunoto Raiņa un Aspazijas (pašu saplānoto un uzcelto) vasarnīcu. Elīna ļauj mums iegrimt flautas skaņu plūdumā, kas vēstī Sprīdīša Piena ceļu (Imanta Kalniņa mūzika). Tikmēr baudām kafiju un kliņģerus un tad ejam ekskursijā (un stāstā) pa māju.
Manas acis un kājas visbiežāk uzkavējas balkoniņā. Gan poētisko aizkaru dēļ, gan skaistā projekta dēļ, gan tādēļ, protams, ka mani vilina skats uz priedēm. Baltkrievu dzejnieks grib pabildēties, pienāk parunāties arī citi cilvēki. Kāda sieviete saka, ka izgriezusi manus dzejoļus no “Kultūrzīmēm”, kāda cita – ka man laba izruna, lasot dzejoļus,- jautā, kā pie tādas tiku. Teicu, ka daudz trenējos.
Vēlai pēcpusdienai sasniedzot debesis un pulksteņus, ar Marianu dodamies uz vilcienu. Kase ciet, tāpēc ielādējam aplikāciju un nopērkam elektroniskās biļetes. Ejam gaidīt vilcienu, kuram nākot, saprotam, ka esam nepareizajā platformā. Skrienam pāri sliedēm, panākam, sanākam, sēžamies vilcienā, mums blakus sēž mūsu puķes un ēnas, un cilvēki. Skaists brauciens. Uzņemu dažas bildes. Stacijā atvadāmies. Dodos uz mājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru