Helsinki: ko es tur redzēju un ko es tur dzirdēju

Ievads

Ceļā uz Rīgas lidostu gribējās, lai laiks drusku pavelkas. Man ļoti patīk braukt = būt ceļā. Tas ir brīdis, kurā var pilnībā atslābināties, atslēgties, ļauties. Tas ir brīdis bez vajadzības, iespējas vai gribas kaut ko ietekmēt. Ļoti skaista sajūta. Pilnīga (pa)ļaušanās.

Sākums

Helsinku lidostā mani sagaidīja Надежда – festivāla CulturaFest koordinatore. Gribēju viņu vilciena saulē nofotografēt, bet nokautrējos. Tā vietā nofotografēju saules staru.

To, ka viņa mani sagaidīs, uzzināju pēdējā brīdī, tomēr lidostā uzreiz viņu pazinu, jo sajutu, ka viņa (at)pazīst mani. Ceļā uz pilsētas centru parunājāmies par festivālu, mākslu, vietām, no kurām nākam, un vietām, kurās dzīvojam. Kā bieži gadās, tās nesakrīt. Viņa, izrādās, nāk no Petrozavodskas – vietas, kurā mammas dzīvesbiedrs (pirms ~30 gadiem) manai mammai pircis krelles, kuras pēc tam (valkāšanai) pārņēmu es. Tā bija mana vienīgā asociācija ar to pilsētu. Tagad Nadežda dzīvo Helsinkos un pavasarī plāno atsākt studijas. Viens no iemesliem: lai labāk iemācītos somu valodu.

Viesnīca

Nadežda mani pavadīja līdz viesnīcai. Piedāvāja arī pavadīt līdz mēģinājumam, bet sacīju, ka noteikti visu atradīšu pati. Uz atvadām viņa ieteica dažas vietas, ko apmeklēt. Viena no tām bija Klusuma kapela, kuru arī pati sev biju atzīmējusi kā vienu no vietām, ko Helsinkos apmeklēt. Ienākot savā numurā, kādu laiku paklausījos, kā aiz sienas urbj – līdz brīdim, kamēr urbējiem nolēmu atbildēt ar dzeju, ko mācījos no galvas.

Mēģinājums

Etoeto un Jakov Karmanov

Pēc nieka stundas viesnīcā man bija jādodas uz mēģinājumu ar mūziķiem, kuri bija atbildīgi par muzikālo pavadījumu manā dzejas lasījumā. Viens no viņiem (Dima Etoeto) datorā veidoja bītus, otrs (Jakov Karmanov) – spēlēja akordeonu. Abi brīnišķīgi un profesionāli savu arodu meistari no Sanktpēterburgas, tāpat kā viņu biedrs Roma Gonza, kurš mani uz festivālu uzaicināja.

Gājiens uz mēģinājumu bija dzestrs, taču, nonākot radošajā Villa Kivi mājā, mūziķi un dzejnieki mani uzcienāja ar kafiju un mandarīniem (apēdu tur savu pirmo sezonas mandarīnu), un no somu dzejnieces iemācījos teicienu "cold coffee makes you more beautiful" (kylmä kahvi kaunistaa). Tas ir somu teiciens, un viņa to atcerējās, kad viņas kafija bija atdzisusi.

Roma Gonza

Atpakaļceļā Helsinki bija tumsas caurausti. Kādu gabaliņu pagājāmies kopā ar somu dzejnieci. Paļāvos uz viņas kā vietējās koordinācijas spējām, tomēr satraukums un tumsa darīja savu, un viņa teica, ka īsti nezina, kurā virzienā man jāiet. Atvadījos un teicu, ka googlemaps noteikti zinās. Tā arī bija. Ļāvos tehnoloģiju palīdzībai un kādu 20 min laikā nokļuvu atpakaļ viesnīcā, pa ceļam vērojot cilvēkus, kuri pastaigājas pa parku. Visspilgtāk atmiņā palikusi sieviete ar rozā matiem un četriem suņiem rozā jaciņās, kas, mēness gaismas apspīdēti, nāca man pretī. Joprojām ļoti gribas uzrakstīt savu Helsinku dzejoli, kurā šai sievietei noteikti būtu viena no galvenajām lomām. 

Atgriežoties numuriņā, savus pirmās dienas iespaidus liku uz papīra, kladē sarakstot ap 6 lappusēm. Viens no impulsiem tik intensīvai rakstīšanai bija uz viesnīcas galda atstātās piezīmju lapiņas ar uzrakstu "Clear your mind – sleep even better".  Ar viņu mazajām lapiņām būtu par maz, bet ideja – ļoti laba. Rakstīšana ir viens varens veids, kā attīrīt prātu pirms gulētiešanas.

Pilsēta, sniegs un 3 mīļākās vietas Helsinkos

Nākamajā dienā uzstāšanās bija paredzēta piecos (tikšanās – četros), attiecīgi – man bija rīts un dažas stundas pēcpusdienā, lai iepazītos ar pilsētu.

Kamppi Chapel (Helsinki)

Mūsu pirmā (otrās dienas) saredzēšanās bija ļoti skaista. Tā kā manā numurā loga nebija, tad to, kas notiek laukā, ieraudzīju tikai brokastu zālē. Izrādījās, ka rīts sācies ar Helsinku apsnigšanu. Izvēlējos brokastīs vietu ar skatu pie lielā loga un skatījos, ko tas rāda: cilvēkus, kuri pretsniegā steidzas uz darbu, zaļos tramvajus, kas steidz turpu šurpu, un sniegu, kas krīt visam pāri. Kā mierinājums, kā ziemas priekšvēstnesis, kā tumsas pretspēks.

Ejot laukā, nemaz nezināju, ka jau pārstājis snigt, bet tas mierināja. Mans pirmais nodoms bija apmeklēt Helsinku Klusuma kapelu (Kamppi Chapel), par kuru biju lasījusi, ka "the Chapel offers an opportunity to calm down in the middle of perhaps the busiest area in Finland". Vai nav skaista ideja? Manuprāt, ļoti. Ieejot kapelā, sastapu tur tikai 2 cilvēkus, un pēc kāda laika sprīža – uz aptuveni 7 minūtēm iekšā biju pilnīgi viena. Tas bija viens no skaistākajiem brīžiem Helsinku ceļojumā (līdzās vēl dažiem, kurus vēl aprakstīšu). Klusuma kapelas ideja ir ienākt no koka darinātā ēkā/telpā un uzvesties tur iespējami klusu, pabūt ar savu un citu cilvēku klusumu. "Klusums ir dāsns, ja to ievēro," man ienāca prātā, ejot laukā no kapelas. 

Kiasma un sniegs

Tālāk devos uz Kiasma – modernās mākslas muzeju, kur apskatījos praktiski visas izstādes, bet viena no tām (5. stāvā), ko skatījos pašu pēdējo, mani aizkustināja visvairāk. Tā pat nebija skatīšanās pieredze. Tā bija Ragnar Kjartansson (islandiešu mākslinieka) mūzika, kas skanēja no 9 ekrāniem, kurā tika spēlēta viena un tā pati kompozīja, katrā ekrānā rādot citu mūziķi ar savu instrumentu (vienā ekrānā – čelliste, otrā – bundzinieks, trešā – solists vannā utt.). Sajūtu pieredze – neaprakstāma. 

Ragnar Kjartansson (Kiasma)

Sajūta, ka mūziķi ir turpat telpā iekšā, un katrs pilnībā nodevies savam instrumentam, vienlaikus var dzirdēt visu kopā. Gandrīz vai jāpiekrīt The Guardian, kuri saka, ka tas ir "the best arwork of the century". Neaprakstāmi skaisti.

Mana trešā mīļākā vieta Helsinkos izrādījās vieta, pie kuras uzstājos. Tā bija nesen (pirms gada) uzceltā Oodi bibliotēka, kas, līdzīgi kā Klusuma kapela, saņēmusi dažādus dizaina un arhitektūras apbalvojumus. Tā ir ne tikai bibliotēka, bet kultūras centrs un, kā man sacīja Nadežda, – jauna satikšanās vieta. Tur var mācīties, tur ir kinoteātris, kurā, starp citu, šobrīd rāda arī šo to no senākiem darbiem, piemēram, Alena Manhetenu vai Hičkoka Psycho. Tur ir arī brīnišķīgas kafejnīcas, dīvāni, krēsli utt.. Īsāk sakot, viss cilvēkiem, lai atpūstos un baudītu klusumu, grāmatas un kultūru.

Uzstāšanās

Mūsu uzstāšanās (Pop-up Poetry at the Crossroads), kuru organizēja festivāls CulturaFest, norisinājās tieši tur – laukumā pie Oodi bibliotēkas. 

Pasākuma ideja īsumā ir šāda: Poetry at the Crossroads is a musical and poetic performance dedicated to personal stories in the context of urban society: intercultural interaction, a person’s place in society and the search for self-identity, tas ir, 6 dzejnieki katrs savā valodā (krievu, angļu, somu, arābu, franču un latviešu) dzejā pastāsta par saviem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, meklējot identitāti urbānā vidē un sabiedrībā. Dalībnieki: dzejnieki Muhaned Durubi, Elina Ortamo, Kasper Salonen, Roma Gonza, Vincent Deyveaux, Inga Pizāne un mūziķi Etoeto, Jakov Karmanov.

Oodi bibliotēka

Uzstāties bija auksti, bet brīnišķīgi. Patiesībā auksti bija tikai klausīties citus, jo tad, kad uzstājies pats, tu nejūti neko no aukstuma. Tā ir milzu koncentrēšanās dzejai un mirklim, kurā atrodies. Ļoti, ļoti skaista sajūta. 

Trīs jaunieši nofilmēja mūsu pasākumu un teica, ka veidos par to īsfilmu savam antropoloģijas kursam. Tā bija skaista pieredze: 1) uzstāties Helsinku pilsētas pulsā; 2) uzstāties brīnumskaistas mūzikas pavadījumā; 3) satikt un klausīties brīnišķīgus un profesionālus dzejniekus un mūziķus; 4) mācīties sevi jaunā vidē un mācīties no kolēģiem.

Nobeigums / mājupceļš

Logskats Helsinku lidostā

Nākamā diena man bija īsa. Aizdevos vien uz Academic grāmatnīcu, kas bija milzīga, taču atstāja pārāk komerciālu iespaidu. Dzejas izvēle bija nekāda, tas mani apbēdināja, beigās iznācu no grāmatu veikala tukšām rokām un devos uz viesnīcu pēc somas, lai dotos uz vilciena staciju, lai dotos uz lidostu, lai dotos uz Latviju. 

P.S. Par laimi, pirmās dienas vakarā nejauši biju atklājusi vienu citu grāmatnīcu (Rosebud) – krietni mazāku, bet personiskāku, kur nopirku sev pierakstu kladi ar Moomin tematiku un dažas pastkartes draugiem.

Lidojums mājup bija pilnīgā miglā – no pacelšanās līdz pat nolaišanās brīdim Rīgas lidostā, kur mūs, iebraucējus, apostīja robežsargu suns.

"You can go," teica robežsardze, un es aizgāju. Mājup. Atpūsties un gatavoties savam sestdienas priekšnesumam Kaņepes Kultūras centrā.