Spoken word mākslinieku Romu Gonzu pirmo reizi dzīvajā dzirdēju Rīgā, kur (garām skrienot) arī iepazināmies, pēc tam sekojot viens otra gaitām vien sociālajos tīklos. Viņš dzīvo Sanktpēterburgā, bet šad un tad uzstājas arī Eiropā. Viņš bija viens no Helsinku festivāla CulturaFest kuratoriem, piesaistot performancei dzejniekus no dažādām valstīm. Tieši tā es tur nokļuvu – caur Romas iniciatīvu un ielūgumu. Pēc tam viņš mani uzaicināja arī uz pasākumu Riga Talks Poetry Squad, kuru pats palīdzēja organizēt un kūrēt. Tā mēs vienā nedēļā satikāmies divas reizes – Rīgā un Helsinkos. 11. novembrī viņš man atsūtīja ziņu, ka viņam līdz autobusam ir dažas stundas. Teicu, ka man ir viena, kuras laikā labprāt viņu nointervētu savam blogam. Roma piekrita, un satikāmies Autentikā. Es nopirku viņam rumu, viņš man – baltu kafiju, un saruna varēja sākties.
Intervēju viņu krievu valodā, un šis ir mans improvizētais sarunas tulkojums.
Pastāsti, ko Tev nozīmē dzeja un ko Tev nozīmē mūzika? Kā tas nākas, ka Tev tās dzīvo kopā?
Man dzeja nenozīmē tikai tekstu vai vārdus vien. Es to uztveru kā poētisku izjūtu, kas var piemist jebkuram cilvēkam, pat gopņikiem (urlām), kuri kādā brīdī var pamanīt, cik skaisti no koka krīt lapas. Protams, dažādiem cilvēkiem poētiskā izjūta piemīt atšķirīgā mērā un izpaužas dažādi. Viens to pauž gleznā, cits – dzejolī. Angliski ir vārds artist, kas iekļauj sevī dažādu veidu un žanru māksliniekus, ne tā kā krievu aртист, kas vairāk nozīmē izsmieklu, klaunu. Angļu artist ir plašs jēdziens, un to var attiecināt arī uz dzeju, kas man saistās ar plašu poētisku izjūtu, un reizēm šķiet, ka tu pat vari dzīves laikā neuzrakstīt ne rindiņu, bet nodzīvot poētiskāku dzīvi nekā dzejnieks, kurš sarakstījis tūkstošiem lappušu. Viss ir par sajūtu.
 |
| Roma un Человек человеку Kaņepes Kult. centrā. Foto: Jānis Straume |
Latvijā spoken word žanrs nav īpaši attīstīts, vai Krievijā tas ir populārs?
Spoken word pēc būtības nav populārs, drīzāk – alternatīvs žanrs. Tas nav stadionu žanrs, drīzāk – pagrabu. Tas nav reps, tas nav pops un nav roks. Tas ir alternatīvs žanrs, kas, protams, kā jau minēju, sevī ietver arī daudzus citus. Mēs nemēģinām koncentrēties uz plašu auditoriju, drīzāk esam eksperimentāli, brīžam sarežģīti. Dzīvē darām daudz muļķību, kuras mūzikā mēģinām līdzsvarot vai kompensēt.
Kā Tu iesāki rakstīt? Kas bija Tavi pirmie impulsi?
Tagad man ir 30, bet mūziku es klausos jau no 3 gadu vecuma. Viss, kur skanēja ģitāras, piesaistīja manu ausi un piekala mani radio aparātam. 3 gadu vecumā klausījos Igoru Talkovu, sešos gados Coju, vēlāk jau sāka saistīt avangards, alternatīvais roks un pankmūzika. Par savas grupas izveidošanu es sapņoju, šķiet, vēl autiņos būdams, bet, ja nopietni, tad no kādas 1. klases.
Kāpēc Tev patīk vai ir svarīgi uzstāties?
Es domāju, ka tas ir saistīts ar raksturu, domāšanu. Ir mākslinieki, kuriem patīk introverts dzīves un mākslas veids, piemēram, gleznošana vai fotogrāfija, bet mani velk pie cilvēkiem, tāpēc es uzstājos.
Vai mēdz būt labas un sliktas uzstāšanās? Vai arī Tu nevērtē tās šādās kategorijās?
Būtu jocīgi nevērtēt. Paškritika ir nepieciešama. Ja tās nav, tad var stāvēt kaktā un uzstāties ar seju pret sienu. Man ļoti patīk reaģējoša un atvērta publika. Patīk, ja cilvēki dejo un kustas. Man nepatīk tradicionāli dzejas lasījumi, kuros publika tikai sēž un klausās. Man patīk kustināt. Un man ir svarīga atdeve, reakcija, saruna.
Vispār dzeja man dod lielu gandarījumu. Reizēm viens uzrakstīts dzejolis, pat ja tas nav tavs labākais, dod sajūtu, ka diena nav velti nodzīvota. Kāds bija jautājums? Es atbildēju?
Jā, jā. Turpinām. Atceries mēs Helsinkos runājām par rokraksta attīstīšanu? Gribēju par to vēl pajautāt.
Jā, man gan to vairāk patīk saukt par savas balss meklēšanu.
Vai Tu to vēl meklē? Vai esi atradis?
Man liekas, ka esmu atradis. Es nezinu, cik mana balss ir spēcīga vai saprotama, bet, jā, es drīzāk teiktu, ka esmu atradis, pat neskatoties uz to, ka rakstu dažādos stilos un daudz eksperimentēju. Man patīk ironizēt par deviņdesmitajiem – tā ir viena no manām tēmām, bet ir arī citas. Tāpat izmantoju dažādus stilus – verlibru, gredzenveida atkārtojumus, kaut ko šamanisku utt. Ja tie, kuri klausās mani, var noteikt, ka tas esmu es, tad balss ir atrasta. Man šķiet, ka ir. Runājot par balss meklēšanu, es to meklēju, apmeklējot dzejas pasākumus, lasot grāmatas un tādējādi sijājot, attīstot, kristalizējot savu gaumi, redzējumu. Lasot spēcīgus darbus, arī paša balss top spēcīgāka: tu, tā teikt, vari paņemt "augstāku noti".
Vai Tev ir kādi mērķi radošajā darbībā? Vai Tu drīzāk ļaujies plūsmai un iespējām?
Ja ir runa par tādiem mērķiem kā albums vai grāmata, tad – jā, tādi ir. Lineārie. Bet globālus mērķus es sev neizvirzu. Neesmu muļķis, kas domā, ka var apčakarēt dzīvi.
Vai Tu domā par laiku? Tev ir svarīgi pagūt kaut ko konkrētu?
Kā jau tikko minēju, dzīvi nevar apčakarēt, bet – kā jau dzejnieks un mūziķis – fantazēju diezgan daudz (smejas).
Vai Tev mēdz būt nomācošas domas, kas traucē?
Protams. Bet tas jau normāli. Mēs visi dzīvojam savā tumsā un gaismā, galvenais ir noturēt līdzsvaru, abas puses ir vajadzīgas, un abās var saskatīt skaistumu. Man ir bijušas domas par pašnāvību, piemēram, bet šaubos, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kas to varētu izdarīt. Parasti sevi nolamāju par muļķīgajām domām un eju tālāk.
Runājot par kaut kā paspēšanu noteiktā laika nogrieznī, mani drīzāk interesē spēja improvizēt un būt spontānam, kad kaut kas nenotiek tā, kā bija iecerēts. Kad pēkšņi mainās apstākļi un tev tajos jāizgrozās.
 |
| Pilnmēness mājupceļā no sarunas. |
Tu domā tādu kā plānu B?
Nē, drīzāk spēju improvizēt, kad dzīvē vai, teiksim, festivālā kaut kas neiet pēc plāna. Reizēm neder arī B vai C plāns. Apstākļi nosaka vajadzību pēc pilnīgi citas rīcības vai notikumiem.
Vai Tev ir svarīga vieta, valsts, kur tu uzstājies?
Nē. Domāju, ka balss, mūzika un enerģija var sasniegt jebkurā valodā runājošu publiku.
Kas Tev pašam šobrīd ir aktuāls mākslā? Ko Tu meklē? Kas Tevi interesē?
Mani šobrīd interesē apvienot mākslu ar zinātni. Mani allaž ir interesējis radīt kaut ko jaunu. Vairāk nestāstīšu, kamēr nav īstenojies, bet, jā, mani interesē eksperimenti.
Kā pie Tevis atnāk idejas?
No tā, ko lasu, redzu. Sekojot jaunām formām, idejām, man rodas vēlme uz tām reaģēt, atbildēt. Vēl man ir ļoti svarīgi mijiedarboties un satikties ar cilvēkiem no citām valstīm. Ja organizēju kādu festivālu, tad cenšos uzaicināt māksliniekus no iespējami vairākām valstīm – kā Kaņepē, piemēram, satikāmies dzejnieki no Vācijas, Krievijas, Latvijas, Somijas. Man patīk multikulturālisms, man patīk dzēst robežas.
Ko vēl Tu dari ikdienā? Kā paiet Tava diena?
Es pamostos, domāju "kāpēc" (smejamies) un tad eju uz parku. Ir tāds joks par šo tēmu: "Kas par dienu? Ko darīt – iet tēju dzert vai kārties?" Ja nopietni, tad vairs neesmu tik skrejošs un trakojošs pa bāriem un ballītēm kā agrāk. Pietuvojoties 30 gadiem, man arvien vairāk patīk pamosties, aiziet uz parku, paskatīties uz vāverēm, kas tur skraida (dzīvoju netālu no parka). Ja labs laiks, ņemu līdzi datoru un turpat arī strādāju. Ja ziema, tad eju skriet. Man patīk skriešana vasarā, jo ir karsti, bet ziemā ir kaifīgi skriet, jo, ja neskraidīsi, būs auksti.
Tu teici, ka strādā? Ko Tu strādā?
Esmu aizgājis no visiem 5 darba dienu darbiem, un viss, ko šobrīd daru, ir saistīts ar dzeju, mākslas projektiem, kūrēšanu, koncertprogrammu sastādīšanu festivāliem utt. Man labi padodas organizatoriski darbi, tāpēc daru arī tos. Tāpat arī sociālie tīkli, kuri prasa arvien jaunu saturu, jo no vienveidīga satura lietotāji ātri nogurst. Vakaros uzpīpēju un eju gulēt. Kaut kā tā arī diena paiet. Ja diena laba, uzrakstu dzejoli vai dziesmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru