Šonedēļ pabeidzu lasīt divas grāmatas: Noras Ikstenas "Mīlestību" un Viktora Freiberga "Kinomāna slimības vēsturi". Par grāmatu "Mīlestība" uzrakstīju recenziju, kas tiks publicēta decembra "KonTekstā", bet par Viktora Freiberga, kā viņš pats to dēvē, – fiktīvo dienasgrāmatu (es to labprātāk dēvētu par literāru dienasgrāmatu) – mani iespaidi: tagad un šeit.
Pie grāmatas "Kinomāna slimības vēsture" tiku 20. oktobrī kafejnīcā Film Noir (tās prezentācijas dienā) – ar mērķi pie reizes dabūt arī autogrāfu, satikt autoru un beidzot iepazīties klātienē (izdevās!). Nojaušot, ka rinda varētu būt itin gara, mudināju Agnesi, lai iestājamies tajā laikus. Viņa piekrita, un labi, ka tā, jo vēl arī pēc mums autogrāfu rinda ilga vismaz pusotru stundu. Pirms apskāvienā piezemēt roku, Viktors Freibergs pajautāja, vai drīkst, jo kā nekā – #metoo ēra esot. Tas mani sasmīdināja, no vienas puses, bet, no otras, – arī skumji mazliet, ka šajos laikos jābremzē/jācenzē arī pašiem sava sirsnība.
Grāmatas formāts ir brīnišķīgs. Tajā pat vakarā biju ielikusi to kabatā, dodoties uz vienu no RIGA IFF filmām un lasīju to, gan stāvot uz filmu rindā, gan arī dažus mirkļus, pirms zālē nodzisa gaisma. Tikmēr kāds blakussēdētājs bija palūdzis ibumetīnu. Biju vienīgā rindā, kurai tas bija līdzi (vai kurai nebija žēl ar to padalīties).
"Cik labi, ka viss turpinās," ir teikums, ar kuru noslēdzas grāmata. Grāmatā laiku pa laikam atsevišķus teikumus pasvītroju un izcēlu, un tikai grāmatas beigās pamanīju, ka mans izvēlētais zīmulis pilnībā saskan ar grāmatas beigu būtību. "Punkta nav", uz tā ir rakstīts.
"Viss turpinās," manuprāt, ir arī viena no grāmatas atslēgas frāzēm, jo viss, ko esam piedzīvojuši, – filmas, cilvēki, bērnība, pieredze, ceļojumi – tā vai citādi mūsos turpinās, ietekmē mūs un veido. Punktu var pielikt attiecībām, bet ne to ietekmei. Viss turpinās.
"(..)dienasgrāmata uzrodas kā spriedums dzīvot." (23. lpp)
Šo grāmatu uz vairākām dienām iepauzēju vien tad, kad pašai bija veselības problēmas un nebija spēka palasīt, citādi – teksts mani vilka uz priekšu lieliem soļiem, un visu šo laiku grāmata man bija līdzi visur, kur gāju un braucu. Likās, ka tā saslēdzas ne tikai ar mani pašu, bet arī ar vietām, kur to lasu. Piemēram, kādu dienu trolejbusā ievēroju sievieti, kura vienas pieturas laikā savā rokaspulkstenī ieskatījās trīs reizes. Tajā brīdī iedomājos, ka gribu rokaspulksteni. Ir apnicis skatīties laiku viedtālrunī. Tad atšķīru grāmatu un lasu:
"es pēkšņi sadzirdēju rokas pulksteņa tikšķēšanu, pirmo reizi pēc daudziem gadiem, kopš to nēsāju. Visus pārējos esmu pazaudējis, tāpat kā tik daudz laika liekām nodarbēm."
Grāmatās un kino man patīk rast mierinājumu. Ka neesmu tāda viena? (kāda? – nav pat svarīgi, jo tas katrā brīdī/dzīves periodā var atšķirties) – reizēm ir vienkārši svarīgi just, ka ir cilvēki, kuri domā līdzīgi vai domā par līdzīgām lietām/tēmām. Būtībā piekrītu domai, ka grāmatās varam izlasīt (un filmās – ieraudzīt) tikai to, kas ir mūsos pašos. Visi meklējam spoguļus, spoguļus un priecājamies, kad tos atrodam.
"Ir grūti jokot, ja nav neviena, kas smejas." (47. lpp)
Man patika trauslums un godīgums, kas ir šajā grāmatā, patika dzeja un kino, bērnība un ceļojumi. Londonas parki, pa kuriem (arī) pati bieži pēc darba klejoju, kad vienuvasar tur biju apmetusies. Man patika arī pārdomas par rakstīšanu, laikapstākļi un noskaņojumi. Kā teicis Hemingvejs: "Remember to get the weather in your damn book – weather is very important."
"Atceros, ka reiz ar kaimiņu bērniem pēc apnicīgi garās ziemas ar savām lāpstiņām attīrījām kādu laukumu pagalmā, lai drīzāk pienāktu pavasaris. Vismaz kāda kvadrātmetra izmērā pavasarīgo laukumu bijām izkarojuši." (109. lpp)
Vai grāmata ir par kino? Es teiktu, ka drīzāk ne. Bet nav arī tā, ka nav. Kino ir klātesošs gandrīz ik uz soļa un dod dzīvei/mirkļiem/domām kontekstu. Kino šeit ir asociatīva nozīme, un tieši šādi man patīk: ka varu redzēt, kā filmas ienāk domās un asociācijās. Vienlaikus netraucē, ka (diezgan lielu) daļu no pieminētajām filmām neesmu redzējusi. Lasīju grāmatu kā kultūrbagātu skatījumu uz pasauli un filozofisku apceri par dzīvi, kurai nāves un sāpju 'apjausma' dod jaunus apvāršņus, nozīmes un spēkus. Apziņu, ka dzīvot gribas. Un tas ir visskaistāk.
P.S. Man ir 32 gadi, un es nezinu, vai esmu jauna, bet tas nav tik svarīgi kā tas, lai "viss turpinās".
"Rakstīt vienkāršu dienasgrāmatu, uzskaitot katras dienas notikumus, ir garlaicīgi un bezjēdzīgi, bet savīt notikumus ar asociācijām, kuras pierakstu katram notikumam tikai vēlāk, – tas rada pilnvērtīgākas dzīves sajūtu." (83. lpp)
P.S. Man ir 32 gadi, un es nezinu, vai esmu jauna, bet tas nav tik svarīgi kā tas, lai "viss turpinās".
 |
| (Viktors Freibergs)
P.S. nr. 2. Gaidīšu grāmatas turpinājumu.
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru