Vēl viens dzejolis par klusumu, ko esmu atdzejojusi pirms kāda laika un lasījusi vairākos pasākumos:
Dorianna Loksa – GANA MŪZIKAS
Reizēm, kad esam garā pārbraucienā
un esam runājuši gana daudz un gana daudz klausījušies
mūziku un apstājušies divreiz –
vienreiz, lai paēstu, un vienreiz, lai baudītu skatu,
mēs iekrītam klusuma ritmā.
Tas šūpojas turpu un atpakaļ starp mums
kā virve pāri ezeram.
Varbūt tieši tas, ko mēs nepasakām,
mūs glābj.
Oriģināls pieejams ŠEIT.
2 komentāri:
Ļoti skaists dzejolis!
Jā, patiešām. Paldies, Agnese! Ceru turpināt laiku pa laikam kaut ko skaistu atdzejot arī 2020. gadā.
Ierakstīt komentāru