Pašizolācija II

Saules atspulgs peļķē. 16. marts.

Ir tieši nedēļa kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas un arī nedēļa, kopš esmu Krāslavā. Jūtos salīdzinoši mierīgi. Šodien, 20. martā, sācies astronomiskais pavasaris. Saule: te ir, te nav. Kad ir, tā spoguļojas visās virsmās un peļķēs, un mūsu acīs, tā mūs uzmundrina un dod papildu enerģiju, lai tiktu galā ar iekšējiem un ārējiem procesiem. 

Lai arī informācijas lavīna, kas pār mums gāžas, nav apturēta, tomēr lielos vilcienos saturiski tā kļuvusi daudz šaurāka, un to var iedalīt: 

1) informācijā par koronavīrusu; 

2) informācijā par e-kultūras aktivitātēm, ko baudīt pašizolācijas apstākļos; 

3) bērnības/jaunības fotogrāfiju lavīnā. 

Pārējā informācija, pat ja tāda parādās, šobrīd īpaši aktuāla nav. 

Šodien ir piektdiena, brīžiem iedomājos par puķu pārdevējiem, par kāzām un bērēm, un piedzimšanām. Par atceļamiem, pārceļamiem un neatceļamiem pasākumiem. Par draudzeni, kura sarunājas ar gaidāmo mazuli un stāsta viņam par esošo situāciju, par pasauli, kurā viņš ienāks. Tādu, kāda tā tagad ir. Par māsu, ar kuru šorīt un vakar vakarā sarunājos pa telefonu. Runājām, kā cilvēku vidū pieaug aizdomu pilni skatieni, uz ko teicu, ka aizvakar dienasgrāmatā pierakstīju rindu: "Aizdomu pilni skatieni izplatās kā mēris."

Daugava, Krāslava, 19. marts.

Vakar pirms gulētiešanas mamma whattsupā no blakus istabas atsūtīja Credo dziesmu "Neko nevar skaidri zināt", piebilstot, ka tā ir par covid. Smējos skaļā balsī, tādējādi viņa saprata, ka dziesmu esmu saņēmusi. Tā vietā, lai pirms miega turpinātu "Parīzes Dievmātes katedrāli", dienasgrāmatā fiksēju draugu un pazīstamo cilvēku sajūtas par vīrusa skarto pasauli. Draugu briedums un gudrība man ir liels mierinājums. Daugava un pastaigas ir mierinājums. Mūzika. Tuvo cilvēku humora izjūta. Iespēja radoši darboties un turpināt savus darbus, kā arī sadarboties ar citiem radošiem cilvēkiem (Jānis Ķirsis šais dienās atsūtīja jaunu dziesmas demo ar maniem vārdiem, nākamajam Domuzīmes numuram gatavoju dzejoļu ciklu, Jaunajā Gaitā publicēti divi mani (senāki) stāsti) (tiesa gan, man pietrūkst manas Rīgas pastkastes, kur sabirusi aktuālākā kultūras prese un, kas zina, varbūt arī kāda vēstule).

Vakar uzzināju, ka aprīļa žurnālā Santa paredzētais foto materiāls par vēstuļu rakstīšanu, kuram mani fotografēja februārī, pārcelts uz maija numuru. Gaidu ar nepacietību. Kas vēl pārcelts? Koprakstīšana šodien notika neklātienē. Parakstīju gan pamaz, bet paturpināšu kādā citā brīdī. Par lasīšanu runājot, "Parīzes Dievmātes katedrāle" man vedas ļoti lēni. Īpaši tie pilsētas apraksti, kas šķiet ārkārtīgi statiski; gaidu, kad atgriezīsies kāda sižeta līnija. Esmu tikusi līdz 130. lpp.

Šodien internetā parādījusies iespēja noskatīties filmu "Pilsēta pie upes." Esmu to redzējusi kinoteātrī, un kinoteātra apmeklējumi ir viena no lietām, kā man pietrūkst, jo filmas ierīcēs man ne īpaši patīk skatīties. Tomēr tiem, kuri nav redzējuši, tā ir lieliska iespēja. Šī filma atgādina daudzas svarīgas lietas par mirkli un mūžību. Te manas pārdomas: Upe nav ezers, un upe nav jūra. Ar savu plūdumu tieši upe visvairāk līdzinās laika-ritei. Aizplūst viss. Mirklis, vēsture. Tas, ko ātrāk gribam prom, un tas, ko visiem spēkiem gribam paturēt. Jūra savukārt nešķiro, pieņem visu – sīkos un lielos ūdeņus. Viss satiekas mūžības viļņos – visi laiki un cilvēki. Var jau domāt – ko tad viena cilvēka lēmums izmainīs, (..) kaut viss balstās uz lēmumiem. Katrs nelēmums ir lēmums. Katrs skatiens ir lēmums, padota, nepadota roka. Filmas skaistākais lēmums ir Latgale, tās mežonīgums un neskartais upes skaistums. Mūzika totāli ir šīs filmas straume, leņķis – filozofija, upe – laiks, un viss kopā (ar vēstures absurda elementiem) sašūpo galvu un liek jautāt: kur plūstam? Vai esam sava laika kapteiņi vai pasažieri? 

Krelles

Kas vēl? Jā, turpinu sarakstīties ar draugiem, un viens no viņiem (Anglijā dzīvojošais) raksta tā: "I am going mad indoors and then go outside and then go sad then do push ups then be happy and write." Ar šiem viņa vārdiem pagaidām atvados. Domājams, turpināšu apmēram reizi divās dienās apkopot savas un savu draugu domas un sajūtas par pasaulē notiekošo, kā arī par to, kādas iespējas mums šobrīd ir.

Ā, un. P.S. Vakar "salaboju" savas saplīsušās krelles. Nācās pa vienai pērlītei tās uzvilkt uz jaunas auklas. Tas aizņēma 39 minūtes, un tā bija ļoti laba meditācija. 

P.S. nr. 2. Šis laiks mums daudz iemācīs. Ceru.

SAISTĪTIE RAKSTI:

Pašizolācija. I daļa. Piezīmes par to, kas atcelts, un to, kas neatcelts. 

 

+ Iesaku izlasīt arī Ineses pārdomas par šo laiku, kā arī grāmatu ieteikumus.