"How quickly life can change into
something very strange," dzied Michelle Gurevich savā jaunākajā skaņdarbā "Love from a distance". Es dziedu viņai līdzi un domāju par to, ka reizēm ir vienkārši
jāpasēž ceļa malā. Jo - kur gan skriet? Kaut kādā ziņā visi šobrīd sēžam ceļa malā un gaidām, kad atgūsim vai radīsim savam ceļam jaunu/s virzienu/s. Ne tikai savam. Visas pasaules ceļam.
Tādā situācijā mēs vēl neesam bijuši. Kad viss, kam kāds sakars ar vārdu "plāni", ir vienkārši jāizmet no ikdienas "vārdnīcas", ja neskaita to, ka mūs visus vieno #paliecmājās , #mazgārokas , #ievēro2mdistanci plāni. Tas ir vienīgais, ko varam ieplānot. Līdzās pacietībai un iekšējai cerībai.
Vakar, 21. martā, bija Pasaules Dzejas diena. Parasti šajā datumā visā pasaulē vairākās kafejnīcās (katrā valstī) ir iespēja par kafiju samaksāt ar dzejoli. Esmu jau vairākus gadus svinējusi šo skaisto iespēju. Šogad, kad visas kafejnīcas ciet, svinu šo dienu mājās, vārot kafiju no svaigi iztecinātās bērza sulas un mēģinot uzrakstīt dzejoli vai vismaz kādu skici. Aiz loga – cīruļputenis mijas ar sauli. Es pati: te laukā, te iekštelpās. Mazgāju grīdas, purinu segas, eju fotografēt, slinkoju lasīt, ar parasto zīmuli skicēju idejas uz papīra. Neviena nav īstā. Pagaidām. Lai nogulsnējas.
Kad ar mammu pieejam pie bērza urbuma, tas mūs sagaida ar viļņotu bērza sulas lāsteku. Skaistākais, kas todien redzēts. Līdzās dzērvju pārim, kas pastaigājās pa pļavu. Šādi mirkļi acīmredzot taps par mūsu dienas notikumiem. Tāpat kā ziņas no draugiem, satikšanās ģimenes lokā (kopīgās pastaigās vai kopīgā mājās būšanā). Šais dienās soc. tīklos vairākas reizes sastapu savu dzeju, kas, protams, mani ļoti iepriecināja. Viens no tiem bija dzejolis, kurā bija vārdi: "mācossamazinātattālumustarpmums, t o p a l i e l i n o t", otrs: "Ziema aiziet un paņem pārāk daudz cilvēku līdzi / Saule? Tā izklausās pēc mūzikas šodien" un trešais: "iespējams, klusums ir vienīgais, kas var mainīt pasauli." Ikvienā no tiem var atrast kādu saikni ar šī-brīža sajūtām.
Es ļoti ceru, ka šis attālums, kas mums citam no cita jātur, patiešām mūs (kaut kādā ziņā arī) satuvinās. Ne tikai citam ar citu, bet arī ar dabu un varbūt piemirstām vērtībām. Tā kā pati šobrīd no sava dzejas plaukta esmu attālināta, dzejas sajūtas Pasaules Dzejas dienā smēlos no interneta. Palasīju dažus rakstus un dzejoļus. No sastaptajiem dzejoļiem mani uzrunāja šīs Silvijas Plātas rindas:
"I want to become
acutely aware
of all I've taken
for granted."
Kā arī dalos ar citātu no raksta, ko izlasīju The Guardian:
"Something about the specificity of poetry allows it to crystalise experience, as if one were pausing time. The brevity of a poem and its precision help us tune out the world and its excesses, so we might return, if only momentarily, to ourselves. As more and more people practise social distancing, what we don’t do becomes just as important as what we accomplish, the way the silences and empty spaces in a poem are crucial to allowing the words that appear on the page to reverberate and sing." (Mary Jean Chan)
Draudzene no Londonas atrakstīja, ka līdzās visam pārējam trakumam, kā arī neatceltajam darbam un apokaliptiski tukšajiem metro un veikalu plauktiem viņai dzīvoklī (+25 000 dzīvokļos) uz nenoteiktu laiku atslēgts ūdens. "Vārdu sakot, mēs nečilojam," viņa raksta, piebilstot, ka Latvija vismaz uzreiz noreaģēja. Tas gan. Man šķiet, ka Latvija rīkojās ļoti operatīvi, un kaut reizi par Latvijas valdību var dzirdēt arī labus vārdus. Tas priecē.
Līdz nākamai reizei! Pacietību un piesardzību! Un humoru, protams:
Saistītie raksti:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru