Esmu nolēmusi paturpināt savas pavasarī iesāktās pandēmijas dienasgrāmatas, tikai šoreiz saukšu tās nevis par pašizolāciju nr. tik un tik, bet par otro vilni nr. tik un tik, jo pašizolācija vairs tik ļoti nenotiek. Notiek maskas, notiek distance, notiek taustīšanās par to, kā ar cilvēkiem sveicināties un vai satikties, bet kopumā satraukums ir mazāks (runāju par sevi, protams,) neskatoties uz to, ka gadījumu skaits ir daudz lielāks nekā pavasarī. Kā runājām e-pastos ar kādu draugu, - cilvēki pie stresa un pandēmijas lielā mērā ir pieraduši, un, kā lasīju šodien divos rakstos, - kopumā pandēmijas baildes ir nomainījis pandēmijas nogurums, tomēr, tomēr, tomēr - jāsavelk kopā visi spēki, lai dzīve turpinātos. Nav laika būt perfektiem, un nogurums var būt un ir, taču rokas ir jāturpina mazgāt, dezinficēt, tāpat kā domas. Sazvērestības vairojas vēl straujāk nekā pats vīruss. Maskas, tīras domas un tīras rokas noder pret to visu!
Kadrs no filmas '''Kremētājs", ko skatījos Riga Iff
Šovakar iesāku pārlasīt Paolo Džordāno grāmatu "Sērgas laikā". Vienkārši ieraudzīju to plauktā un sapratu, ka ir īstais laiks apskatīties, kas tajā notiek, jo tā ir laba, mantrveidīga, racionāla un patīkama grāmata, kas mazliet nomierina. Tāds bija iepriekšējs iespaids par to, un, tagad, iesākot to pārlasīt, par to atkal pārliecinos: "Starp visiem ieplānotajiem pienākumiem nav neviena tāda, kuru nevarētu atlikt uz vēlāku laiku vai arī atmest pavisam un bez nožēlas. Mūsu priekšā ir kaut kas lielāks, kas ir pelnījis mūsu uzmanību un cieņu. Kaut kas tāds, kas prasa lielu upurēšanos un vislielāko atbildību, uz kādu vien esam spējīgi." (P. Džordāno)
Rudens Miera ielā
Pa vidu domām par pandēmiju un iekšējiem un ārējiem notikumiem pašas dzīvē un esamībā mēģinu noskatīties vismaz dažas RIGA IFF filmas - gan tādēļ, ka piedāvājums ir plašs un izcils, gan tādēļ, ka nojaušu, ka šādu izlasi un izvēli pēc šī festivāla nebūs iespējas piedzīvot/saņemt vēl krietnu laiku. Viens no spilgtākajiem brīvdienu iespaidiem ir čehu filma "Kremētājs" (1968), kas ir viens no melnākajiem kino darbiem, kas jelkad redzēts. Trakums un šoks! Absurds un pārsteigums! Izcils operatora darbs un melnbalto kadru kompozīcijas. Filma ir burtiski piesūkusies ar nāvi, ar aukstasinību. Diezgan biedējoši, vienlaikus fascinējoši. Un jāpiekrīt Tomam Treibergam, kurš tvītoja par lielisko aktierdarbu! Patiešām!
Tāpat brīvdienās izbaudīju kultūrtelpas Točka izstādi, piesātināju sevi ar jauno mākslinieku redzējumiem un brīvajiem lidojumiem. Tas bija skaisti, un izstāde bija tik plaša, ka beigās biju gatava kļūt par uz grīdas sēdošu mākslas instalāciju ar nosaukumu "no mākslas nogurusī".
Dālija un pamesta mugursoma. No piemājas foto piezīmēm.
Jā, piesardzīgi, bet dažus pasākumus šajā laikā tomēr turpinu apmeklēt. Kultūras dzīve man ir ļoti svarīga. Turklāt tieši kultūras pasākumos (koncertos, kino, izstādēs) ir vislielākās iespējas ievērot distanci. Pagājušajā nedēļā biju neaizmirstamā mūzikas ceļojumā - koncertā Sirds Katedrāle, kas likās kā laikam pāri stāvošs vai drīzāk pat - laikam pa priekšu aizgājis. Sarežģīts, bet ļoti baudāms skaņdarbs 4 daļās.
TE var dzirdēt fragmentu no tā.
Un vēl - kā secinu pati sevī, - arī saziņa ar draugiem šajā laikā ir īpaši svarīga. Man ir svarīgi just un dzirdēt, kā viņi jūtas un par ko domā, kā uztver pandēmiju un kā tiek ar to galā. Tikko saņēmu vienu skaistu e-pastu no draudzenes - ar ļoti skaistu nobeigumu: "Apskauju Tevi ar mīļumu un piesardzību!" Lūk, tad nu apskauju es arī visus tos, kas šo lasa, - ar mīļumu un piesardzību un novēlu pacietību, atbildību un izturību.
Nobeigumā viens īss dzejolis:
***
Man ir tik rētu, cik ir.
Tām patīk uzmanība. Uzmanībai patīk laiks.
Man ir tik laika, cik ir.
Lai uzturētu sevi formā, laiks regulāri skrien,
bet rētu nepaliek mazāk. Laizu tās
kā aploksnes un mēģinu līmēt ciet.
Kā acis uz nakti. Reizēm tās līmējas vaļā.
Un turpinājums sekos....
Rudens un mana roka Krāslavā
Daži ieteikumi:
Saistītie raksti:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru