"Nav taču svarīgi, kā rodas skaistums.
Reizēm no mīlestības, bet reizēm - no sāpēm un šausmām.
Es apzināti izmantoju vecmodīgo vārdu ‘skaistums’.
Man tas vienkārši patīk." (Kirils Serebreņņikovs)
Man arī. Es arī apzināti un ļoti bieži lietoju vārdu 'skaistums'. Vai nejaušības ir skaistas?
"Mēs taču ārkārtīgi baidāmies no nejaušībām," teic Kirils Serebreņņikovs Arterritory publicētajā intervijā. Kaut kā iepriekš par to šādā plāksnē nebiju aizdomājusies. Man pašai visu laiku licies (liekas), ka man ļoti patīk nejaušības, jo tās pārsteidz un tās nevar paredzēt, ieplānot utt. Vienlaikus nenoliedzu, ka mums, cilvēkiem, ir bail no nezināmā un visu gribas izskaidrot. Kā šajā pašā intervijā saka Serebreņņikovs, - tieši tāpēc arī rodas sazvērestību teorijas, jo kaut kādu izskaidrojumu un cēloņsakarību gribas atrast vai, ja tādas nav, to izdomāt!
Neziņa var būt arī smaga un nogurdinoša, un tieši tādā šobrīd dzīvojam. Aizvien grūtāk ir kaut ko saplānot un skaidri zināt. Visi plāni var pēkšņi tikt aizslaucīti kā putekļi ar slapju lupatiņu. Un tomēr dzīvot gribas. Laiks ir viens. Neviens neatgriezīs uz vēlāku atliktu dzīvi. Kas ir dzīve? Viss, kas tajā notiek, un viss, kas tajā nenotiek, bet ko gribētos? Piekrītu I. Paičam, kurš saka, ka dzīvē vissvarīgākais ir justies dzīvam.
Ziedi ir viens no dzīves skaistumiem, kas man liek justies dzīvai.
Ziedi ir viens no trauslākajiem dzīves skaistumiem, kas man liek justies dzīvai. Kā nesen rakstīju feisbukā, - kamēr vien eju uz ziedu tirgu vai veikalu un pērku ziedus, zinot, ka pēc dažām dienām tie novītīs, viss ir kārtībā. Varbūt vissvarīgāk ir atrast nevis to lielo dzīves jēgu, bet to mazo dienas jēgu. Kas ir šodien tāds noticis vai notiek, kā dēļ ir vērts šo dienu piedzīvot kā tiltiņu uz nākamo dienu? Esmu pasākusi pirms miega klausīties YouTube atrodamas 5-minūšu meditācijas, kas atgādina elpot dziļāk un pret sevi un savu dienu izturēties ar maigumu un laipnību.
Jā, un man joprojām ļoti patīk arī ziedus dāvināt. Trešdien satikāmies ar dzejnieci, valodnieci, literatūzinātnieci Lalitu Muižnieci uz sen, sen sarunāto kafiju un nosvinējām viņas grāmatas iznākšanu (ar ziediem, kafiju, kūkām, kā pienākas). Šobrīd, kā zināms, lielāki pasākumi tiek atcelti cits pēc cita, taču autoriem grāmatas iznākšana ir liels notikums, tāpēc lieliska doma ir satikties pa divi un svinēt nevis vienreiz ar 30 cilvēkiem, bet 30 reizes divatā, ievērojot drošības distanci un nebučojoties! Līdzīgi darīs arī Inga Gaile, kurai "Rakstītājas" autogrāfu stunda būs sestdien, un Kārlis Vērdiņš, kurš savus konceptuālos "Gatavās dzejas" autogrāfus dalīs nākamnedēļ. Pie šīm abām grāmatām man vēl jātiek, arī pie Orbītas izdotajiem jaunumiem, bet Lalitas grāmatai esmu jau pusē. Tā ir ļoti trausla, klusa un vienlaikus - kliedziens, un tajā ir tik skaisti vārdi: "Bet saprašana negozējas ceļa vidū."
Rakstāmgalds un uz tā jaunums - Lalitas grāmata.
Lasīšana un kino ir mans mierinājums. Cenšos palasīt katru dienu. Turpinu lasīt "Bird by Bird", kas ir grāmata par rakstīšanu un kurā izlasīju fantastiski skaistu teikumu: "There is ecstasy in paying attention". Nedomāju, ka tas ir pārspīlēts, jo uzmanība, līdzās ziediem, ir veids, kā justies dzīvam. Viens ir dāvāt uzmanību, un otrs - to saņemt. Abējādi tā ir iespēja apzināties, ka esam. Esam, jo mūs redz. Esam, jo mēs redzam. Ar redzēšanu es, protams, domāju plašāku sajūtu - jušanu, dzirdēšanu, vēlmi klātbūt. Domāju, ka uzmanība ir atslēgas vārds, kas var palīdzēt izkļūt cauri šim neziņas pilnajam laikam - pajautāt, kā iet līdzcilvēkiem, paskatīties uz viņiem, ieklausīties, būt vērīgiem pret to, ko viņi saka, iedrošināt.
Pēdējās dienās ir ļoti grūti pamosties, tuvinos ziemas miega un noguruma sajūtai, kas, cerams, pāries. Visticamāk, vaina ir dzelzs trūkumā.
Ā, un otrdien ar māsu bijām brīnišķīgā filmā "Undīne", par kuru viņa saka tā (un precīzāk es nevarēšu pateikt): "Filma, kuru nevarēs aizmirst. Neaizmirstams aktrises skatiens un neaizmirstama filmā aizskartā zemapziņas dzīle: dzīvības, nāves un mīlestības instinkti. Filma "Undīne" ir par spēcīgo instinktu mīlēt, nespēju pieņemt atraidījumu. Kas darās mūsu zemapziņā?" (Aina Nemiro) Un, jā, māsa bija tā, kura vakara gaitā, mazgājot traukus, atcerējās un man uzrakstīja, kur redzēta Undīnes atveidotāja! Jā, Francā!!! Ak, un tad es viņai pajautāju, kuros aktieru atpazīšanas kursos viņa gājusi, jo man ar šo lietu neiet labi. Par filmu varu tikai papildināt, ka mani tā saviļņoja. Patika tā kvēlā un spēcīgā mīlestība, jo bieži tādu uz ekrāniem nevar sastapt.
"Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā!" (Lalita Muižniece)
 |
| Izgāju cauri pagalmiem. Rudens! |
Un nobeigumā dienas prieks - ukraiņu dzejnieks pārcēlis manu dzejoli savā valodā. ŠEIT NOSPIEŽOT, to var izlasīt.
+ Kā allaž, daži ieteikumi:
Asaru fabrika (Vaļžina Morta, atdz. Māris Salējs) (dzeja)
Iespēja RePlay noskatīties Jura Kursieša filmu Oļegs
Give Yourself Permission to be Creative (Ethan Hawke)
Iespēja piedalīties fotokonkursā Distance
Labs raksts par iešanu uz kino un kinoteātru izzušanas draudiem
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru