Otrais vilnis VII

"rīts kā satīra bez dzēlības"

(Ojārs Vācietis)

Ziedus manā vāzē nomainījis izrotāts kadiķa zars (paldies māsai!!!), saule joprojām ir reta, bet ļoti gaidīta parādība. Prieks ir neizmērojams, kad tā ložņā pa mājokļa sienām un, iespīdot dzīvoklī, iespīd arī manī pašā un manā noskaņojumā.

Pēdējā laikā esmu rakstījusi mazāk. Tam ir iemesli, bet, šķiet, esmu atgriezusies. Ir mans piedzimšanas gadalaiks, un mēģinu tam noskaņoties. Decembrī ir tapis viens dzejolis. Tiesa, skumjš, bet arī druscītiņ smieklīgs, vismaz tā māsa saka. 

Tas viss par decembri, bet vēl pirms tam, novembrī, paguvu ielēkt žurnālā IR, kā arī Eiropas Dzejas festivāla (European Poetry Festival) INTERVIJSARUNĀ ar Stīvenu Fovleru (Steven Fowler), kurš izdomāja šādu formātu, lai kompensētu mūsu nesatikšanos festivālā klātienē, kam bija paredzēts notikt pavasarī Īrijā. Intervijas notika arī ar Krišjāni Zeļģi, Mariju Luīzi Meļķi un Loti Vilmu Vītiņu. Tās ir pieejamas ŠEIT. 

Viens no jautājumiem, kas tiek apskatīts un tirzāts intervijās, ir par to, vai dzejnieks drīkst sevi saukt par dzejnieku un kā tas no malas izskatās, kad tā notiek. Viedokļi atšķiras. Es, jāteic, sevi par dzejnieku saukt nekautrējos. Manuprāt, tā ir lieka flirtēšana un drusku liekulība, ja dzejnieks saka "es jau neko, tikai pantus rakstu". Es to uztveru nopietni un par lielu savas dzīves daļu, turklāt mērķtiecīgi šo dzejas ceļu eju, tāpēc teikt, ka dzejnieks neesmu man šķiet mazliet jocīgi. Šķiet, par to nesen vienā sarunā jokojās arī Kārlis Vērdiņš, kā piemēru minēdams arhitektus, kuri nesaka: "es jau neesmu arhitekts, tikai projektēju mājas" vai tml. Intervijā žurnālā IR, savukārt, tiku iztaujāta par Ojāra Vācieša prēmiju, kā arī krājumu "Siena, ko nosiltināt", par kuru tā piešķirta.

Par lasīšanu runājot, novembra pašās beigās iesāku lasīt Ingas Ābeles "Paisumu" (skaists, filozofiski poētisks plūdums dzīves skarbumā), pabeidzu Pūcīša "Dienasgrāmatas" (lasīju ilgi, gada garumā, iesākums bija daudz aizraujošāks nekā beigu daļa, tāpēc ilgi nevarēju pabeigt), Viļa Kasima "Lizergīnblūzu" (nostalģisks un pacilājošs blūzs, kas brīžam aizsviež līdz pat deviņstāvu mājas augstumam un tu tur stāvi un dziedi līdzi, pat nezinot vārdus) un Olgas Gromovas "Cukura bērnu" (gaišticīgi un sirsnīgi pastāstīts par dzīvi izsūtījumā - no bērna skatpunkta). Paralēli "Paisumam" nupat esmu iesākusi Grigorija Služiteļa "Savēlija dienas", kas ir stāsts par kaķi, bet, protams, visā visumā arī par mums, cilvēkiem. Sākums - skaists un ievelkošs. Un, lūk, viens citāts no tā: "Gadiem ejot, es sapratu: agri vai vēlu mēs kļūstam līdzīgi tiem, kurus mīlam."

"It's been so long now

since I've seen you, I say,

that I hardly know myself."

(Enda Wyley)

Arī filmām esmu ļāvusies. Godāra dzimšanas dienā noskatījos viņa 60. gados tapušo darbu "Dzīvot savu dzīvi", kas ir par dzīves un jaunības apjukumu, nejaušībām un neizbēgamībām, alkām pēc aizraujošākas dzīves un par sapņu pārpalikumiem. 

Kā arī esmu seriāla "Aģentūra" (JRT) skatīšanās procesā. Pēc pirmās sērijas biju sajūsmā, tad viedoklis pašai ar sevi dalījās, sajūsma sāka pakāpeniski noplakt, sāku saredzēt plaisas scenārijā/dramaturģijā un trūka intrigas. Seriāla pirmais nosacījums, manuprāt, ir ievilkt tā, ka gribas skatīties bez apstājas. Te intrigas pietrūkst. Taču ir JRT aktieru un atmosfēras omulība, pievilcīga melnbaltā estētika, Rīgas filmējumi, ko skatos ar lielu interesi un prieku, tāpat arī laiku pa laikam arī iespraucas kāds labs joks. Katrā ziņā skatīšanos nenožēloju. Tas ir labs atbalsts teātrim un aktieriem šajā skatuvei ļoti nepateicīgajā laikā, ko viņi operatīvi ir izmantojuši, iemēģinot jaunu formātu un piedzīvojumu. Tādas sajūtas. 

Pandēmijas ziņā - nogurums, protams, ir. Ļoti pietrūkst dzīvās komunikācijas ar draugiem un domubiedriem, dzīvo dzejas lasījumu un reizēm arī vienkāršas ieskatīšanās acīs garāmgājējiem. Svešinieki kļuvuši vēl svešāki un bīstamāki. Jācer, ka vismaz tuvie tuvāki un saudzīgāki, kā arī gatavi uzklausīt, parunāties un palīdzēt. Sarunas ir ļoti, ļoti svarīgas. Tās atbrīvo no koncentrēšanās uz savām problēmām, ļauj paskatīties uz pasauli no cita skatpunkta, no otra dzīves izjūtas. Domu apmaiņa, sajūtu apmaiņa. Laika dalīšana ar divi un prieka, un skumju dalīšana. Vienkārša, bet svarīga matemātika! :)

Ja pavisam nesanāk tuvos satikt šajā decembra laikā, tad iesaku ķerties papīram un pildspalvai un uzrakstīt mīļajiem vēstules ar roku. Gan pats rakstīšanas process ir meditatīvs un priekpilns, gan arī vēstules saņemšana ir personiski un nekam nepielīdzināmi svētki. Es diezgan bieži dzenāju baložus turpu šurpu, sūtot draugiem vēstules, kā arī turpinu rakstīt dienasgrāmatu ar roku. Par šo tēmu vienā no novembra rītiem kopā ar Sanitu Reinsoni parunājāmies arī Rīta Panorāmā, īpaši koncentrējoties uz pandēmijas dienasgrāmatām. 

Tādas lietas, tādi notikumi!  

Nobeigumā, kā allaž, - lasām-klausām-skatām-ieteikumi:

• Brīnumains klavesīnistes Ievas Salietes un ģitārista Matīsa Čudara koncerts ŠEIT;
• Ļoti labs radio raidījums par bērnu bailēm ŠEIT;
• Filma "Astrīdas Lindgrēnes jaunība" ŠEIT;
• Liānas Langas raksts "Neredzama ienaidnieka izraisīta trausluma pandēmija" ŠEIT;
• Lienes Lindes raksts par pandēmijas nogurumu un par to, kā ar to tikt galā ŠEIT;
• Dziesma, ko viens otram dziedāsim pēc pandēmijas beigām ŠEIT;
• Video sadarbība ar Londonas dzejnieku Charles Putschkin ŠEIT.

Ēnas pašportrets ar fotoaparātu un grāmatu, tapis 8. decembrī. 2020.

Sieviete, gaidot zaļo gaismu. Vīrietis nolēmis negaidīt. Rīga. Luksofors. 2019.