Otrais vilnis X

 Kamēr dūmaka aiz loga mielojas ar mežiem, padarot tos aizvien neredzamākus, es esmu uzlikusi Šopēna "Pavasara valsi" un klausos to jau 53 minūtes. Ne ar nodomu sevi pietuvināt pavasarim, kaut tas neizbēgami notiek. Viss, ko mēs darām, mūs tuvina pavasarim, ja šobrīd ir ziema. Ziema ir, un es nevēlos to steidzināt promiešanai. Vai kādam patīk, ka to steidzina? Vai dūmaku var pasteidzināt? Cilvēks sevi bieži steidzina. Sniegs tikmēr sagāž sētas ar visu savu būtību.

"Katram, katram, ko jūs, dārgie, mīļojat, māciet peldēt. 

Tā ir dzimtā valoda. Tā jāapgūst līdz dzelmei." 

(Gundega Repše) 

Gadi ir mijušies, un man patika, kā Ieva Zībārte KDi slejā novēlēja laimīgu otro pandēmijas gadu, jo, jā, tāds ir iestājies, un vairs grūti izšķirt, kam ir grūtāk noticēt, - ka ir bijusi dzīve pirms pandēmijas vai ka būs dzīve pēc. 

Vēlreiz atsaucoties uz Ievas Zībārtes sleju, šis ir īstais laiks SAKĀRTOT: mantas, drēbes, prioritātes, māju un dzīvokļu stūrīšus. Varbūt arī bildes telefonā un kontus, kam sekojam soc. tīklos? Izšķirot laika rijējus, pavērot savus ieradumus un uzmanības novērsējus - šo es vairāk saku sev un cenšos katru dienu sev atgādināt. Kad uz četrām stundām kāduvakar izdodas atslēgties no soc. tīkliem, sanāk izdarīt ļoti daudz. Top jauni dzejoļi, projekti, vēstules, pastkartes, fotogrāfijas. Skatos filmas un lasu grāmatas, rakstu e-pastus, sarunājos pa telefonu. Šonedēļ uzrakstīju rakstu Annas Psiholoģijas februāra numuram, sleju Rozes Ziņnesim, pabeidzu Grāmatplauktu stāstus un iesāku tādu jauku ieradumu - pirms miega uzrakstīt 25-30 labas lietas, kas izdarītas dienas gaitā. Cilvēkam patīk sev pārmest, ka maz izdarīts un daudz izšķiests, tālab šī ir lieliska metode sev uzsist pa plecu, ka diena nav veltīgi nodzīvota. Skaitās gan sadzīviski sīkumi, gan nopietnas darba lietas, gan radoši veikumi un zvans mīļajiem. Gandarījums, kas rodas, apkopojot izdarīto, ir ļoti svarīgs; īpaši, ja kādudien nav pat sanācis iziet no mājas laukā.

"jūtos attālināta 

no saviem pienākumiem

it kā būtu klāt 

pienākusi pūkaina migla"

(Lote Vilma Vītiņa)

Šonedēļ beidzot tiku pie plānotāja. Sākumā likās, ka tādu nemaz nevajadzēs, bet rosīgais gada sākums apliecināja, ka tomēr vajag. Plāni ir. Tuvāki, tālāki darbi, idejas, aizmetņi, mazi izbraucieni, rakstu darbi, projekti, termiņi. Ir! Galu galā, - daļu no plāniem sev radām mēs paši. Paši izdomājam, kas mums būtu jāizdara, jāpagūst, jāizlasa, jāuzraksta, jānopērk.

"Kaut ko mīlēt - dzejniekam nozīmē: uzņemt to savā fantāzijā, tur sildīt un lolot, 

rotaļāties ar to, caurstrāvot ar paša dvēseli, atdzīvināt ar paša elpu." (H. Hese)

Tāpat šonedēļ noskatījos jauno "Literatūri" par Ingu Gaili un Vizmu Belševicu. Jāteic, ka ļoti priecājos par katru raidījumu, kas atgādina vai stāsta par dzeju, literatūru. Ļoti patika arī raidījuma "Cienījamie lasītāji" jaunās sezonas pirmās sērijas, kā arī LTV saruna ar Alvi Hermani, Kasparu Znotiņu, Ausmu Kantāni par JRT izrādi "Ziedonis un visums". Un ļoti skaista Andas Buševicas saruna ar Lauru Vinogradovu raidījumā "Augstāk par zemi". No rakstiskajiem materiāliem ļoti patika intervija Rīgas Laikā ar Ivanu Viripajevu, kurā viņš runā par teātri, dzīvi un mīlestību:

"Ja mēs patiesi runājam par mīlestību... Tas ir drīzāk tāds organisma stāvoklis, kurā tu atveries apkārtējai pasaulei." (Ivans Viripajevs)

Lūk. Lai izdodas būt mīlestībā un radošumā!

Inga

Kadrs no filmas "Intīmās vietas", kas iedvesmoja dzejolim, kas skatāms ŠEIT.

Iesaku arī:

• Kristīnas Ehinas dzejas kopu "Manas dzimtas sievietes";

• rakstu "How to read more in lockdown";

• Sadzīvot ar "balsīm viņu galvās". Saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu;

• filmu "Baltie zvani";

• Ditas Rietumas rakstu "Traumas un joku atlūzas";