"Kad Tu smaidi,
nopietnas domas sagurst."
(Jehuda Amihajs, atdz. E. Kuks)
- Gurkst sniegs zem kājām, tātad esmu, - man nāk prātā, kad eju pa zemi s a s n i e g u š u sniegu. Vispirms nopietna un pusmiegaina, bet jo vairāk klausos gurkstēšanā, jo ar lielāku ātrumu smaids izplešas pa manu seju. Un tas smaids vairs nav ar vieglu roku noņemams. Par laimi.
"Pār gājēju tiltu plūst smiekli - citas dzīves"
(Ivars Šteinbergs)
Patiešām skaista šī ziema. Draugi raksta, ka pandēmija māca priecāties par arvien mazākām lietām. Es? Es draugiem piekrītu. Tā ir. Kaut gan tie mērogi - kas liels, kas mazs, - arī nav skaidri, jo reizēm šķietami mazais ir pats lielākais un otrādi, un neotrādi, un visādi.
Uz palodzes Liepājā. Foto: Jānis Straume |
Reizēm pietiek ar to, ka sniegs gurkst, bet citreiz ne. Reizēm visu vakaru sanāk apjukt un apjukt. Citreiz nenāk un nenāk atbildes, citreiz nenāk un nenāk miegs, citreiz nenāk un nenāk miers. Un tad atnāk. No kurienes? Tam nav uz pieres adreses, jeibogu!
"Neiespējami, ka viss kādreiz būs citādi."
(Velga Krile)
Par ko bija šī nedēļa? Kāda tā bija? Piektdienā es rakstīju atbildi uz nesaņemtu vēstuli, ceturtdien es ēdu kūku ar uzrakstu "I Love You" un pa pastu saņēmu konfekti "Ar mīlestību", trešdien es lasīju žurnālu "Annas Psiholoģija", kurā bija šādi vārdi: "Cilvēki, kuri nolēmuši nekad neriskēt, iespējams, riskē visvairāk." Citāta autors ir alpīnists Kristaps Liepiņš, kurš salīdzina kalnus ar mīlestību.
Arī pati pirmoreiz šim žurnālam uzrakstīju rakstu (paldies žurnāla redaktorei Annai Peipiņai par uzaicinājumu). Rakstīju par "pirmās nepieciešamības jūtām", kā arī par pavasara tuvošanos. Rakstā citēju arī Lalitas Muižnieces dzejas rindu "mīlestība ir blakus sliede ārprātam" (skat. dzejoli zemāk). Otrdien es saskicēju divus dzejoļus, bet pie tiem vēl diezgan daudz jāstrādā. Pirmdien es sarunājos zūmā par dienasgrāmatu rakstīšanu. Brīnišķīga, tuva tēma, saruna dzirksteļoja un paskrēja nemanot.
Tāda nedēļa. Darbiņi arī padarīti. Sarunāju jauno Grāmatplautku stāstu varoni, daudz burzīšanās pa soctīkliem, daudz rakstīšanas, vairāki radoši projekti - gan ar labdarību saistīti, gan ar mūziku. Notiek jaunu tekstu radīšana, intensīvas attiecības ar rakstītu vārdu. Vārdam vajag telpu, tāpēc eju daudz staigāt.
Raksts "Annas Psiholoģijas" jaunākajā numurā. |
Dzejas autore: Lalita Muižniece |
+ Iesāku skatīties filmu "In the Cut", ko šovakar plānoju pabeigt, visu nedēļu turpināju lasīt "Kolibri" (esmu pāri pusei), no dzejas dažbrīd atgriezos pie Haralda Matuļa "Eksistenciālisma", pie Arvja Vigula "5:00", pie Velgas Kriles "Nepiekrāp mani" un pie Ivara Šteinberga "Stropa".
Fragments no saņemtas kartītes un mana saruna ar tapetes zilo puķi. |
Tā te iet šai pandēmijas laikā. Kurš vairs tic, ka tā beigsies? Tomēr sirds un cerība dzīvo tuvu, un ko līdz neticēšana?
Nobeigumā, kā allaž, daži lasām/klausām-ieteikumi:
- Mīlas dzejoļi. Jehuda Amihajs;
- Slēptā mātišķība (skaists un trausls fotoprojekts);
- Iedarbīgas preses relīzes pamatnosacījumi. Aiga Veckalne;
- Kultūršoka sižets: Vai pandēmija var salauzt radošo garu?
- Ilmārs Šlāpins un Rihards Rudzītis. Literatūre
Kolāžas autors: Gusts Ābele |
1 komentārs:
Paldies par Jūsu rakstu!
Ierakstīt komentāru