Pēc mēneša pauzes rubrika "3 jautājumi" ir atgriezusies. Turpināšu izjautāt dažādu paaudžu dzejniekus un dzejnieces par to, ko viņiem nozīmē dzeja (to rakstīt, lasīt, dzīvot). Iepriekšējie rubrikas viesi - Artis Ostups, Jānis Tomašs, Aivars Eipurs, Lalita Muižniece - joprojām jūsu rīcībā.
Šonedēļ gandrīz vai nejauši sanāca saskrieties ar Andri Alpu, un, kā tādās reizēs mēdz gadīties, - iemūžināju viņu dažos kadros, kas arī tapa par ierosmi atsākt rubrikas otro cēlienu.
Ar Andri iepazināmies un sākām komunicēt 2020. gada platformas Dzejas rupors laikā, pēc tam esam tikušies, kā dzīvei labpatika - gan jauši, gan nejauši, gan tīklos - apmainoties ar saviem literārajiem darbiem un plāniem, un sapņiem, un viedokļiem. Domubiedra plecs. Andra jaunākā publikācija "Neliela, bet tomēr gaisma" lasāma grāmatžurnālā "Imperfekt".
Autors par sevi:
Es esmu pilsētnieks, suņa īpašnieks, iespējams, ka garākais dzejnieks un prozaiķis Latvijā (tiešām, ļoti iespējams, ka tā arī ir). Ne vienmēr patīk sevi saukt par rakstnieku (vai sevi kā citādi īpaši dēvēt), jo tas uzliek lielu atbildību, īpaši ņemot vērā meistarus, kas jau ir rakstījuši un raksta tagad. Ceru, ka kādreiz bez minstināšanās varēšu teikt — es rakstu.
Skaņu celiņš intervijai: Haralds Sīmanis - Ezers (izvēlas Andris)
3 jautājumi dzejniekam*:
1) Kurš kuru izvēlējās? Tu dzeju vai otrādi?
Atklāti sakot, atmiņas selektivitāte man nemaz neatklāj, kad tapa pirmais vai pirmie dzejoļi.
Atceros lasīšanu. Atceros dzeltenu galda lampas gaismu, aizvilktus aizkarus, visi guļ, es vienīgais esmu nomodā, man priekšā grāmata. Zinu, ka biju mazs un vēl negāju skolā, bet precīzāk savu vecumu neatceros. Atceros tikai pilnīga miera sajūtu un nevēlēšanos, lai tas beidzas, lai pienāk rīts. Tad iečivinājās putns un rīta gaisma lēnām, pamazām sāka spraukties gar aizkaru malu.
Cita atmiņa. Apmēram tajā pašā vecumā, iespējams, ka arī agrāk, būdams laukos, sēdēju kokā uz zara (tas bija mans iecienītākais zars), skatījos tālumā un sajutu to pašu, ko pie dzeltenās gaismas aplietā galda. Toreiz izdomāju — šī sajūta ir nozīmīga, tāpēc par to jāpastāsta visiem mājiniekiem. Neatceros, vai kādam kaut ko arī pateicu.
Īsumā — ceru, ka mēs ar dzeju atradām viens otru.
2) Vai dzeja par mums stāsta patiesību?
Atkarīgs no teksta. Labam tekstam jārunā par kaut kādu patiesību. Jautājums tikai, kas ir patiesība. Jo gandrīz viss (ja ne viss) ir subjektīvs.
3) Kā Tevī sadzīvo dzejnieks un prozaiķis? Nestrīdas?
Man šķiet, ka viens otru papildina un ļauj labāk izprast tekstus, un to, ko gribu izdarīt. Tāpat ir patīkami, atslēdzoties no prozas, rakstīt dzeju un otrādi, un man vienkārši patīk rakstīt.
* Katram dzejniekam sūtu aptuveni 10 jautājumus, no kuriem viņš/a izvēlas 3, uz kuriem atbildēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru