„No kurienes es ejot,” - viņš jautā. „No kino”, atbildu. „Par ko bija filma?” „Par nāvi,” saku. Pēc šīs atbildes viņš nedaudz apmulst, nomurminot kaut ko par puķītēm... Par to, ka labāk ir iet uz kaut ko priecīgāku, bet tad es nosaku, ka nāve ir daļa no mūsu dzīves...
„Nu, ok,” viņš saka. „Tā jau ir. Ejam pastaigāties, kamēr dzīvi?” „Nē,” es saku. „Ne šoreiz.” Un griežos promiešanai. Lēnām, it kā vēl domājot... Un tā arī ir. Es eju lēni, jo domāju. Vispirms jau par to, kāpēc manī nostrādāja automātisks nē, lai gan reāli čalis likās gan simpātisks, gan, kas svarīgi, drosmīgs.
Otrkārt, mana gaita neatgriezās ierastajā jeb vidēji ātrajā, jo es joprojām jutos ārkārtīgi apmulsusi, sakautrējusies un visādi citādi neizpratnē par to, kā dzīve saliek mūs, dažus, vienā vietā un laikā, bet mēs vienkārši paņemam un aizejam prom. Varbūt bija jāpiekrīt apiet nakts Rīgai mazu riņķi vai iekafijot dažus malciņus ar šo svešinieku? Bet – ko nu vairs. Kā ir, tā ir. Mamma teiktu: „Tātad – nebija liktenis.” Es viņai atbildētu: „Bet vai tad tā nebiju es, kas to noteica?”
Nākamajā rītā vēl, šķiet, par to visu kādā mirklī iedomājos, bet tad palaidu vaļā. Līdz pēc 2 dienām...
Šoreiz, ejot uz kino, mani uz ielas (šoreiz ne Elizabetes, bet Dzirnavu) apstādināja 2 puiši. Izskatījās daudz jaunāki par mani, un man nav ne jausmas, vai viņi runāja nopietni; vai varbūt tās bija kādas derības – kas to lai zina (un – kāda tam nozīme), bet viens no viņiem, - drosmīgākais acīmredzot – mani uzrunāja ar vārdiem, ka es, viņaprāt, esmu skaista un vai es negribot viņiem pievienoties. Mans skatiens bija diezgan noraidošs vai katrā ziņā ne tik apcerīgs kā (droši vien) pirmajā iepazīšanās stāstā, taču man bija interesanti, ko šie jaunie puiši teiks. Zināju, ka atteikšos, bet ļāvu viņiem patrenēties. Galu galā, šādas prasmes dzīvē noder. Tad sākās smieklīgākā daļa. „Mēs tagad ejam skrūvēt gultu,” drosmīgais teica. Es jutu, kā mans noraidošais skatiens top vēl noraidošāks, taču iekšēji gribēju sākt (vai – sāku gribēt?) smieties, ... bet vēl turējos, neko neteicu, nesmējos, nedusmojos, negāju prom. „Mēs varētu satikties, kad pabeigsim,” viņš piebilda, uzjautājot, kādi man plāni vakaram. Saku, ka man jau viss sarunāts – eju uz kino. „Ā, nu labi vai ā, nu skaidrs,” viņi atbildēja un devās savās gultas skrūvēšanas gaitās. „Laimīgu skrūvēšanu,” novēlēju viņiem (domās) un devos uz Nemeša „Saulrietu”.
Nākamā reize (atkal Elizabetes ielā) pienāca pēc 2 dienām. Šoreiz negāju vis ne uz kino, ne no kino, bet no kādas lietišķas satikšanās, kas norisinājās Tinto.
Elizabetes un Baznīcas ielu krustojumā pie manis pēkšņi pienāca kāds (bārdains) vīrietis. Šķiet, pirms brīža biju uzmetusi viņam skatienu, bet tikai tāpēc, ka viņš gadījās ceļā. Tad skatos, ka viņš mani ir panācis.
„Tu izskaties pēc francūzietes,” viņš man teic (angliski). „Tie mati, mētelis... Tā ir?” „Nē,” es saku. „Esmu vietējā.” „Hmmm,” viņš domā, ar ko turpināt. „Un pats?” es jautāju. „No kurienes?” „Uzmini,” viņš saka. „Nordic countries,” es saku. „Yes,” viņš atbild. Saku: „Somija.” „Nē,” viņš saka.
„Zviedrija,” es turpinu minēšanas spēli. „Jā,” viņš atbild. „Un ko Latvijā dari?” es viņam jautāju. „Skolotāja brīvdienas,” kaut kā tā viņš atbild un, redzot, ka taisos iešanai, viņš steigšus piedāvā kafiju. Saku, ka nupat vienu izdzēru, bet... kaut kā iekšēji jūtu, ka esmu gatava sarunai, tāpēc... „OK,” saku. „I can have a cup of hot chocolate. But I only have half an hour.” Aizejam līdz Valdemāra ielai. Vīrietis nopērk kafiju un kakao, un papļāpājam nedaudz. Izrādās, – viņš ne tikai pasniedz skolēniem mākslu, bet ir arī ilustrators un elektroniskās mūzikas entuziasts.
Ar vienu smadzenes daļu, protams, domāju: ‘Ko es te daru ar šo bārdaino svešinieku?’ Bet ar otru – izbaudu sarunu. Galu galā, abi atrodam kopīgu valodu, pastāstu viņam par savu aizraušanos ar dzeju, par gadu, ko reiz pavadīju Zviedrijā un par nesen redzēto filmu „Unga Astrid”. Viņš saka, ka drīz (ap Ziemassvētkiem) to rādīšot zviedru TV. „Skatīšos,” viņš piebilst.
Kad kakao un mana brīvā pusstunda iet uz beigām, es ceļos, lai dotos tur, kur man bija jādodas jau pirms 30 minūtēm. Noslēgumā pasaku viņam, ka apbrīnoju viņa drosmi un ka centīšos to no viņa mācīties. Viņš saka, ka šādi trenējot kāpšanu no savas komforta un introvertuma zonas un ka ārzemēs viņam to darīt ir vieglāk.
Mēs apskaujamies un atvadāmies. Iespējams, joprojām kā svešinieki, taču drusku mazāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru