#LasiLatviešus
Klāt ir novembris. Blogeru tīklos (un cerams, ka ne tikai) – šis ir #lasilatviešus mēnesis. Par to prieks. Tā ir skaista tradīcija – ik gadu, valsts svētkiem tuvojoties, atgādināt sev un citiem par latviešu literatūras nozīmi un klātesamību pasaulē un grāmatu plauktos.
"Es mīlu latviešu valodu visos tās slāņos un izpausmēs," kādā intervijā teic Jānis Rokpelnis. Es viņam pilnībā pievienojos. Latviešu valoda ir ārkārtīgi skaista un bagāta, taču arī kopjama un saudzējama, attīstāma un pilnveidojama. Man ļoti patīk gan atklāt un piedzīvot jaunvārdus, gan kādās vecākās grāmatās atrast senvārdus, kas vairs netiek lietoti, taču kurus labprāt atdzīvinātu, iedzīvinātu. Lūk, šodien kāreiz Twitter tīklā par šo tēmu bija šāda ziņa:
Man daudz atklājumvārdu bija A. Eglīša grāmatā "Homo Novus", ko lasīju vasarā. Tāpat ar samērā senatnīgu un bagātu valodu pārsteidza Māra Bērziņa "Svina garša". Valoda ir viens no man ļoti svarīgiem aspektiem grāmatās, rakstos, recenzijās. Man ļoti patīk bagātināties un pārņemt lietošanā vārdus, ko iepriekš neesmu izmantojusi. Grāmatā "Homo Novus", piemēram, man ļoti patika šādi vārdi: baltmaigs, lieglaime, pulka (daudz), piestātne (pietura) u.c.
Dzeja
Ar dzeju ir mazliet citādāk. Tur es meklēju attiecības starp vārdiem, tēlainību, poētiku. Arī prozā to visu var sastapt, protams, bet ne tik koncentrētās devās.
Tiesa gan, arī dzeja ir ļoti dažāda; un tādu es to baudu. Ļoti atšķirīgus rokrakstus, valodu, tekstus.
To var redzēt arī attēlā (skat. zemāk). Tā ir ārkārtīgi atšķirīga poētika. Šīs visas ir dzejas grāmatas, (izņemot pētījumu krājumu "Latviešu literatūra"), kas novembrī atrodas uz mana rakstām-lasām-galda, taču – poētiski ĻOTI atšķirīgas.
Lūk, daži citāti:
"Gan kādreiz atnākšu pēc ceļasomas. Šobrīd
Man pietiek ar ceļu. Tur, somā, nekas
Nevar novecot."
(Amanda Aizpuriete)
"mani biedē jūsu dienas gaisma
caur kuru neredz vairs zvaigznes
nejūt kā tumsa skūpstot
kailos plecus jautā
kas ir vējš
kas ir asinis
kas esi tu
pats"
(Dainis Deigelis)
"Kaut kur laiva paslīd
zem tilta kā vēstule zem durvīm.
Roka atrod gaismas slēdzi,
mētelis – pakaramo.
Tu iekrīti gultā kā akmens atspulgā.
Griestos šūpojas ūdensroze."
(Artis Ostups)
"Laiks viņu sagraizījis
kā nemākulīgs ķirurgs,
kurš nevar neko glābt,
tikai griezt un griezt, un griezt."
(Arvis Viguls)
Ar un par dzeju varētu turpināt bezgalīgi. Manos plauktos dzejas ir ļoti daudz, mēdzu pie tiem pienākt, paņemt kādu no grāmatām un klusi vai skaļi nolasīt kādu dzejoli. Dažreiz kādu no tiem iemācos no galvas un skandinu savās personīgajās dzejas meditācijas sesijās.
Iesaku:
Ļoti patika "Kontekstā" publicētie Agneses Rutkēvičas un Ērikas Bērziņas dzejoļi. Gaidu viņu abu nākamos dzejas krājumus – tāpat kā daudzus citus (Jāņa Rokpeļņa, Jāņa Tomaša, A. Mileikas u.c.).
Plūstošās smiltis u.c.
Vēl uz mana lasāmgaldiņa šobrīd atrodas arī vairākas prozas grāmatas, kā arī dzeja angļu valodā un bilingvālais S. Timofejeva dzejas krājums "Stereo", ko mēģinu lasīt abās valodās, tādējādi praktizējot mazliet arī savas krievu valodas zināšanas.
Visaktīvāk no prozas šobrīd lasu "Plūstošās smiltis", par ko jau ieminējos savā Instagram kontā ŠEIT. Tā ir ļoti ievelkoša un psiholoģiski izsmalcināta grāmata, ko lasu katru vakaru pirms miega (apmēram pa 20 lpp). Pa dienu savukārt pievēršos Rilkes vēstuļu krājumam "Letters to a young poet", par kuru man atgādināja Lady Gaga, kādā intervijā nosaucot to par savu mīļāko grāmatu. To izdzirdot, atcerējos, ka jau pirms laika šo grāmatu vēlējos pārlasīt. Formāts ir ļoti kompakts, – vēstules ir īsas, un to ir tikai 10. Drīz pabeigšu.
No foto grāmatām mēdzu pašķirstīt nesen (Latvijas Pasta Facebook konkursā) laimēto "100 pasta pieturu" ar J. Deinata fotogrāfijām. Tā kā pati rakstu vēstules, kā arī mēdzu fotografēt (tostarp vecas pastkastes), tad šis ceļojums (foto stāsts) par pastkastēm Latvijā man šķiet ļoti fascinējošs.
No prozas (ļoti lēnām) turpinu arī Ņujorkas ceļojumā iesākto, bet nepabeigto Hemingveja "The Old Man and the Sea", kā arī plānoju drīzumā iesākt Heses "Stepes vilku", ko man dabūja māsa (paldies viņai!!!) savas bibliotēkas plauktā "Lasītājs lasītājam". Hese man saistās ar jaunības agrajiem gadiem, kad ļoti par šo autoru fanoju, - tāpat kā par Milanu Kunderu.
Dzejā ceļoju arī pa Ņujorkā sastapto un iepazīto dzejas draugu dzeju. Šobrīd esmu iesākusi ASV dzīvojošās meksikāņu dzejnieces Rossy Evelin Lima krājumu "Migrare mutare", kas ir par imigrantes sajūtām un mēģinājumiem iejusties jaunā vidē, kā arī esmu kāri pievērsusies holandiešu dzejnieka Edward Van De Vendel poētiskajiem dzīves tvērumiem. Ļoti patīk!
Nobeigums
Jāatzīstas, ka VISI mani galdi ir aizkrauti ar visdažādākajām grāmatām. Pavisam drīz plānoju lasīt arī Jāņa Rozes apgādā izdotās grāmatas "Elizabete ir pazudusi" un "Modernā māksla", bet pagaidām gatavojos pirmdienas dzejas vakaram, kas notiks Spiikiizi pagrabā plkst. 19.00. Arī tur varēs baudīt daudzveidīgu un krāšņu poētiku. Aicinu!
Nobeigumā – viens citāts no nesen lasītās J. Vodolazkina grāmatas "Aviators":
"Vārdi droši vien izgaist pēdējie, it īpaši – pierakstītie."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru