Krāslavas laiks man nozīmē (iekšējo) pulksteni pagriezt uz mājām, uz saknēm, uz pastaigām, sarunām (pie kafijas tases lielākoties, bet šoreiz, 18. novembrī, – arī pie šampanieša glāzes un mammas ceptās Ņujorka kūkas).
Krāslava ir vieta, no kuras nāku, un vieta, kur atgriežos. Pēc Rīgas, pēc Londonas, Ņujorkas. Tā ir vieta, kur atgriežos, lai atgrieztos sevī. Pēc ceļojumiem, notikumiem, pasākumiem, pilsētas.
Vienā brīdī mamma skype tīklā sarunājās ar savu brālēnu, kurš dzīvo Maskavā, un es mazliet pieslēdzos viņu sarunai. Kā ierasts, viņš jautāja, kā iet, vai ir darbs, un priecājās par to, ka neesmu aizbraukusi prom no Latvijas, norādot uz mammas plecu.
Līdzīgi kā Alvis Hermanis pauž šajā intervijā – arī es – vienkārši nevaru, Jo valoda un mājas. Saknes un tuvie cilvēki. Kultūra, draugi, daba.
Ceļot man ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi man ir atgriezties, lai varu būt Latvijā un varu būt Latvijai.
*
Savu Krāslavas laiku uzskatu par sava veida retrītu, kurā mēģinu ieklausīties sevī, vairāk lasīt, vairāk atrasties pie dabas un pastaigās, mācoties pacietību un pieņemšanu ģimenē, sarunās, mierā un sevī, ļaujoties lēnākam laika ritumam, vairāk notiekot sevī, mazāk – ārpus.
*
Brīžos, kamēr mamma šuva no lina auduma apaļu paklājiņu, es lasīju Kadzuo Išiguro grāmatu "Tāla kalnu ainava", kas aizveda mani ļoti lēnā un apcerīgā ceļojumā uz kādas sievietes vasaru, kurā viņa iepazinās ar savādu kaimiņieni un viņas meitu.
Ļoti savdabīga grāmata, kas ļauj iztēlei dzīvot savu dzīvi.
Un tas ir brīnišķīgi, ka varam ceļot - no dzīves uz iztēli un atpakaļ. No pilsētas uz laukiem. No sevis uz cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru