"Es saņemu viņa roku,
pasperu pussolīti viņam pretī
un apskauju viņu,
ilgs apskāviens ledusaukstajā vējā,
es apskauju viņu stiprāk,
nekā patiesībā uzdrīkstos."
(377. lpp)
Vakar trijos naktī pabeidzu lasīt "Plūstošās smiltis" – grāmatu, kas mani sašūpoja, saviļņoja un satricināja. Tik ļoti biju iejutusies stāstā, ka, tam beidzoties, no visa spēka un sirds gribējās apskaut un samīļot gan grāmatas varoni, gan autori.
"Varbūt laime un nelaime ir līdzīgas tajā ziņā,
ka paiet kāds laiks, iekams tu to aptver."
Grāmatā, kas vēstī par masu slepkavībā apsūdzētu astoņpadsmit gadīgu meiteni Maju, savijas vairākas tēmas – bērnu un vecāku attiecības (vai to neesamība), klasesbiedru (vienaudžu) (SKARBĀS!) attiecības, piederīguma sajūtas (un sevis) meklējumi, pašrefleksija, vainīgā meklēšana, iekšēja cīņa ar vainas apziņu, sociālā nevienlīdzība, atkarības, kā arī mēģinājumi tikt skaidrībā par to, kas ir vai nav mīlestība un draudzība.
Vēl esot grāmatai pusē, manī izkristalizējās divi jautājumi, un tie ir pilnīgi atšķirīgi: 1) vai viņa ir vainīga?; 2) vai viņa to ir izdarījusi? Un (trešais): vai var būt nevainīga, ja tomēr izdarīja?
Bet viens tapa skaidrs jau pirmajās lappusēs: sabiedrībai un medijiem vajag vainīgo tagad un uzreiz, vēl pirms lieta tiek izskatīta.
"Lielākā no visa ir mīlestība, tā apgalvo. (..)
Bet tā nav patiesība. Jo lielākās no visa
ir bailes, bailes mirt." (356. lpp)
ir bailes, bailes mirt." (356. lpp)
Un tieši ar to grāmata nodarbojas – ar lietas izskatīšanu. Ar apsūdzību un ar aizstāvību. Un atziņa par to, cik kardināli atšķirīgi var paskatīties uz vienu un to pašu situāciju, mani izsita no pamatiem. Patiešām. Ne tikai tāpēc, ka tas, kurš spēcīgāk savu skatījumu pamatos, ietekmēs cilvēka turpmāko mūžu ieslodzījumā vai brīvībā, bet arī tāpēc, ka situācija jau pati par sevi neko neizskaidro. Jebkura situācija sākas tālu pirms tās sākuma. Katram notikumam ir sava vēsture, – kā līdz tam ir nonākts. Un tieši tas spēlē ļoti lielu lomu.
"Nebiju nojautusi, ka ilgojos pēc vēja,
skābekļa smaržas, ir tāda sajūta, it kā aukstums šeit, uz jūras,
būtu palaists brīvībā, tas vairs nav ieķēries
betonā, restēs un dzeloņstieplēs." (376. lpp)
Bez lietas izskatīšanas sekojam līdzi arī galvenās varones atmiņu uzplaiksnījumiem – par to, kā viss notika un kā viņa nonāca līdz šim brīdim, kurā atrodas cietumā. Te gribu atsaukties uz Agneses bloga ieraksta nosaukumu "Jebkurš varētu būt Maja". Man šķiet, ka tā ir viena no spēcīgākajām atziņām, lasot šo grāmatu – ka neviens no šādas situācijas nav pasargāts.
"Jo tiklīdz es kaut ko pasaku,
tas kļūst par īstenību." (281. lpp)
Sāpīgi, protams, ir arī Majas iekšējie pārdzīvojumi, ne tikai gaidot spriedumu, bet vienlaikus meklējot arī iemeslus un patiesību sevī, kā arī šokē viņas ciniskie, precīzie, šaušalīgie sabiedrības apraksti – kā tā funkcionē? Kāda vēl vienlīdzība? Neko tādu viņa sev apkārt nav manījusi. Visu nosaka tie, kuriem ir nauda un vara.
"Tiesai taču jāizdibina, kā īsti ir, nevis jāizdomā,
kas būs patiesība, vai ne?"
Varētu vēl daudz runāt par šo grāmatu. Tā noteikti ir viena no spēcīgākajām grāmatām, ko esmu lasījusi šogad. Tā vēlreiz apliecina, ka nekas nav balts vai melns; tā vēl un vēlreiz parāda, pie kā noved mīlestības trūkums vai nemīlestība, to, cik svarīgi ir par savām problēmām runāt, bet - lai to darītu, mums jāiemācās un jāizkopj spēja uzticēties. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai šādu notikumu pasaulē būtu mazāk.
Un arī "valoda ir raita un ievelkoša, nu gluži kā plūstošās smiltis." (citēju Oskaru Kaulēnu)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru