"Laiks dzīvot un laiks mirt" un "The Price of Salt"

Janvāra vidū pabeidzu lasīt divas pagājušā gada rudenī/ziemā iesāktas grāmatas: Remarka "Laiks dzīvot un laiks mirt" un Patrīcijas Haismitas (Patricia Highsmith) "The Price of Salt". Abas ir izcilas un ļoti atšķirīgas, tomēr abu galvenais motīvs ir divu cilvēku satikšanās un straujš jūtu uzplaukums. Atšķiras "vien" fons, laiks, vieta, kā arī tas, ka vienā no darbiem vīrietis satiek sievieti, bet otrā sieviete – sievieti.

"Varbūt tikai akmeņi vēl ir laimīgi."

("Laiks dzīvot un laiks mirt")

"Laiks dzīvot un laiks mirt" vēstī par neilgu posmu karavīra Grēbera dzīvē, kurš pēc ilgiem pūliņiem izcīna divu nedēļu atvaļinājumu no frontes un dodas mājup – ar cerībām pārpilnu krūti – satikt savus vecākus un sajust ilgotās mājas – siltumu, ēdienu un drošību. Tomēr cerību sašauj fakts, ka arī tur, mājās, notiek karš. Mājas ir nobombardētas, ziņu par vecākiem nav. Atvaļinājums paiet bezcerīguma "pagrabos", vecāku meklējumos, paziņu iztaujāšanās. Līdz brīdim, kad kādā no šādām taujāšanām Grēbers satiek senu paziņu – Elizabeti, kuru nav redzējis ilgus gadus un... kurā iemīlas, kara šausmām paliekot fonā, lai arī, protams, uzlidojumu laikā viņi meklē patvērumu, ēdienu, drošību. Šķiet, ka, kamēr vien viņi ir kopā, mīlestība viņus sargā no pilnīgi visa, un pat kara nopostītā pilsētā viņi atrod pasaules šausmu neskartas "saliņas". Un tomēr... Uz cik ilgu laiku? Grēberam jāatgriežas kara frontē, bet Elizabetei jāpaliek vienai nopostītā un nedrošā pilsētā.

"Vēl divas nedēļas dzīves. Tvert man vajadzētu to tāpat, kā liepa tver gaismu."

"Hiēna arvien ir hiēna. Cilvēkam ir vairāk variāciju."

("Laiks dzīvot un laiks mirt") 

Vai cilvēciskumam, mīlestībai, draudzībai un labai sirdij ir vieta karā un kara laikā? Grāmata riņķo gan ap šo jautājumu, gan ap citiem līdzīgiem: par sirdsapziņu (cik elastīga tā var būt/kļūt), vainu, atbildību, izgrozīšanos, uzticēšanos, ja tāda kara laikos vispār iespējama. Ja karā atrodi vietu savai labajai sirdij, tad visdrīzāk paliksi bez tās. Karš ir nežēlīgs. Tur darbojas tikai viens noteikums: tu vai tevi, protams.

– How do you become a poet?

– By feeling things – too much, I suppose.

("The Price of Salt")

Abas grāmatas lasīju paralēli, lēnām. Pēc noskaņojuma. Viena – angļu valodā, otra – latviski. Remarku biju iesākusi novembrī, "The Price of Salt" – decembrī. Tā man bija iegādāta jau pirms laika, un, jāteic, ka nopirku to Toda Heinsa filmas "Kerola" iespaidā, (kas balstīta šai grāmatā). Tiesa gan, pirms šīs gribēju izlasīt "Lost in Translation", bet tās valoda man bija nedaudz par sarežģītu, tāpēc ķēros klāt "The Price of Salt".

Man ir ieradums/interese laiku pa laikam palasīt kādu grāmatu, kas ņemta par pamatu filmai. Pirms vai pēc filmas esmu lasījusi "Prom ārā zirgus zagt", "Homo Novus", "Call me by your name", "Rebeka" u.c. Tuvākajā plānā ir "Nakts vilciens uz Lisabonu". Pie Remarka savukārt atgriezīšos pēc kāda laika. Viņa rakstīšanas stils ir izcils, taču no kara tematikas šobrīd gribas mazu atelpu.

"The Price of Salt" – gan salīdzinoši vienkāršās valodas dēļ, gan spraigi uzbūvētā sižeta dēļ – man lasījās ļoti raiti un viegli. Cik dzirdēts, šī ir vienīgā autores grāmata, kas nav trilleris vai detektīvs, taču arī te var just rakstnieces talantu ievilkt lasītāju notikumu "vētrā" un nelaist vaļā līdz pēdējai "brāzmai".

"I am not melancholic," she protested, 

but the thin ice was under her feet again, the uncertainties. 

Or was it that she always wanted a little more than she had, 

no matter how much she had?

("The Price of Salt")

Grāmatas galvenās varones ir likteņa nejaušības kopā-savestas sievietes (Kerola un Terēze), kuras viena otrā iemīlas un mēģina veidot attiecības par spīti sabiedrības aizspriedumiem un problēmām, ko tie raisa. Kerolas bijušais vīrs, uzzinot par viņas jaunajām attiecībām, draud viņai atņemt bērna aprūpes tiesības. Terēze izšķiras ar savu draugu, pirmo reizi juzdamās pa īstam iemīlējusies.

"Therese looked at the empty doorway. 
Carol would have walked out exactly the same way, she thought, 
if she had said no."

Visskaistākais šajā grāmatā, manuprāt, ir tieši Terēzes skats uz Kerolu – kā viņa apraksta katru Kerolas skatienu, emociju un jūt katru pārmaiņu viņas noskaņojumā un uzvedībā un to, kā šīs pārmaiņas atbalsojas viņā pašā. Grāmata ir iemīlējušās sievietes skatījums uz sevi, uz otru, uz pasauli. Vienlaikus mēģinājums norobežoties, nocietināties, neļauties tam, ko saka vai pārmet apkārtējie.

"They did not bother to talk on the way."

Lielu daļu no laika sievietes pavada ceļā/ceļojumā. Savā ziņā šis ir road-trip darbs, un ceļš, ceļa apraksts, noskaņas, pieturas, bāri, viesnīcas padara to vēl dinamiskāku un aizraujošāku. Īpaši pēc tam, kad viņām sāk sekot Kerolas vīra uzsūtīts detektīvs.

Jāpiebilst, ka autore šo grāmatu rakstīja 1952. gadā (izdodot to ar pseidonīmu Claire Morgan, lai "nebojātu" savu reputāciju). 1990. gadā autore to pārizdeva (ar citu nosaukumu "Carol", bet jau ar savu īsto vārdu, uzvārdu).

Grāmatas ekranizācija – filma "Kerola" – tika prezentēta Kannu kinofestivālā 2015. gadā, kā arī tika nominēta Oskariem 6 nominācijās, diemžēl nevienu no tiem neiegūstot.

Filmā un grāmatā ir daudz atšķirību, tomēr nedomāju, ka mans uzdevums ir tās meklēt un par tām stāstīt. Tie ir divi mākslas darbi, katrs – pašvērtīgs, aizkustinošs, emocijas rosinošs. Un ļauties savām jūtām – tā vienmēr ir drosme, tāpēc – arī drosmīgs, jā.

“It always gets late with you. 

- Is that a compliment?”