Izeju laukā. Divas stundas pirms pusnakts. Visi atpakaļskata spoguļi – apsniguši. Turpina snigt, ko īpaši skaidri var novērot, paceļot skatienu uz lukturiem. Gaismā. Vairākkārt tā arī izdaru, jo citādi – snieg gandrīz nemanāmi. Tik klusi, tik smalki, cik iespējams. Arī mani soļi sniegā ir klusi. Domas gan uzreiz sāk virpuļot. Par apsnigušām ceļazīmēm. Par ceļazīmes otru pusi, kas neko nerāda, neko neizsaka, bet tomēr ir daļa no ceļazīmes. Kā monētai, tā ceļazīmei ir divas puses. Kā visam.
Reizēm arī iekšējās ceļazīmes ir apsnigušas.
Mēness. Te parādās, te pazūd.
Lasu koku zaru izteiksmīgos rokrakstus.
Uzrakstu sniegā sniegs, iemērcu tajā skatienu un dodos mājup.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru