Savs laiks cilvēkiem, savs laiks kuģiem. Tāda doma nāk prātā, skatoties uz tiltu. Šajā gadījumā un šajā (pirmajā) bildē tas ir Oskara Kalpaka tilts, kurš laiku pa laikam aizveras cilvēkiem, lai atvērtos kuģiem. Katram kuģim ir savs maršruts, savs kapteinis, sava apkalpe, savi (ceļa) vēji. Tāpat kā mums, savas dzīves kapteiņiem, kas vienlaikus esam arī savas dzīves apkalpe un savu ceļa vēju un maršrutu meklētāji. Ceļš ir īpaša parādība, jo, esot ceļā, mums līdzi ir pilnīgi viss. Un ar to es nedomāju mantas, bet būtības, pieredzes. Ceļā mums vienmēr ir līdzi viss, ko līdz tam brīdim esam piedzīvojuši un, cerams, arī gana vietas jauniem iespaidiem, jo ceļš ir dāsns pret tiem, kuri atveras. Kā tilti.
Saistītie raksti:
2 komentāri:
Ļoti skaistas bildes!
Liels paldies, Daina!
Ierakstīt komentāru