Glabātuve (Storage by Mary Oliver) (no grāmatas "Felicity")
Turpinu blogā savu atdzejojumu sēriju. Pagaidām gan laikam tikai divus no saviem nedaudzajiem atdzejojumiem biju te iepriekš publicējusi - Klusā pasaule, kas lasāms TE un bija publicēts arī žurnālā DOMUZĪME, kā arī Doriannas Loksas – Gana mūzikas.
Šo Mērijas Oliveras dzejoli atdzejoju, kad iegādājos viņas grāmatu kādā no ārzemju komandējumiem - vēl pirms pandēmijas laika:
GLABĀTUVE
Kad pārvācos no vienas mājas uz citu,
bija daudz mantu, kurām neatradu vietu.
Ko tādā gadījumā dara? Es noīrēju glabātuvi.
Aizkrāvu to. Gadi gāja. Reizēm es devos turp
un lūkojos iekšā, bet nekas nenotika, - ne
mazākās sirds trīsas.
Kļūstot vecākai,
lietu, kas man rūpēja, tapa
arvien mazāk, bet arvien svarīgākas. Tā vienu
dienu es atvēru glabātuvi un piezvanīju
miskastniekam. Viņš savāca visu.
Es jutos kā tāds mazs ēzelis, kuram tikko
noņemta nasta. Mantas! Sadedzini tās! Sadedzini tās!
Uztaisi skaistu ugunskuru! Lai vairāk
vietas sirdī mīlestībai, kokiem.
Putniem, kuriem nepieder nekas, - lūk arī
iemesls, kāpēc tie spēj lidot.
(no angļu val. atdz. Inga Pizāne)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru