Uz puķi nāc un padziedi līdz mieram,
Vēl meža galos šalkoņa un trīsas,
Ir katra diena liktenīga diena,
Ir katra dzīve liktenīgi īsa,
Un nepietiek, un padziedi līdz mieram (..)
(Velga Krile)
Izejot no mājas bezmērķīgi pastaigāties (tas ir, izvēdināt no galvas info gūzmu), pēkšņi atcerējos, kā meklēju pirkstaiņus Alūksnes ceļojumam. Pirms pašas izbraukšanas izvandīju koridora skapi un atradu 3 melnus pirkstaiņus, kas visi kā viens derēja tikai kreisajai rokai. Klusi nolamājos (neatceros - angliski vai krieviski) un tad tomēr nosecināju, ka nekāds dižais brīnums tas nav, zinot, cik pirkstaiņu, rokaspulksteņu, lietussargu un šaļļu esmu savā dzīvē kaut kur atstājusi vai pazaudējusi. Tagad, šo rakstot, atcerējos Vislavas Šimborskas dzejoli, kurā pausta vēlme, lai miršanas brīdī atnāk nevis visas atmiņas, bet visas pazaudētās lietas: "labāk, lai atgriežas nozaudētās lietas / pa logiem, durvīm - lietussargi, ceļasoma, kurpe, cimds, lai varu sacīt: kam man tas viss".
 |
| Foto: Jānis Straume |
Beigās, jāteic, ka rokas Alūksnē man nemaz nesala, bet (!) ziema jau tāpat tuvojas, un, izskatās, ka skapis būs jāizvanda vēlreiz, pirms eju pirkt jaunus pirkstaiņus.
Vēl viena lieta, kas nodarbināja manu prātu, kamēr staigājos, bija no pastkastes izņemtā pastkarte, kas sākas ar vārdiem: "Pirmkārt, neatbildi uz šo pastkarti", un beidzas ar "man vairs nav vietas otrkārt". Tūdaļ iedomājos, ko pastkartes sūtītājai šodien uzrakstīšu: "Pirmkārt, saņēmu tavu pastkarti. Otrkārt, uz to neatbildēšu."
Ļoti bieži domās pateicos dzīvei par to, ka man atsūtīti tik brīnišķīgi draugi un cilvēki - tuvāki vai tālāki - nav svarīgi, bet zināšana, ka viņi ir (un ir tik radoši, rotaļīgi, sevi un pasauli izzinoši, kritiski domājoši, asprātīgi un tik daudziem procesiem sevī ejoši, meklējoši) vien mani mierina. Klātienē šobrīd sanāk satikties reti, bet caur sarakstēm un visādi citādi jūtu un baudu viņu esamību.
Runājot par Alūksni, turp ir vērts aizbraukt. Dažādu iemeslu dēļ. Gan tādēļ, lai izbaudītu tiltus un tiltiņus, Alūksnes ezeru, Tempļa kalnu, muižas parku un pašu pilsētu, gan arī visu to nejaušību dēļ, kas katram būs savas un kas būs iespējamas tikai tur. Citiem vārdiem sakot, - paredzamo un neparedzamo apstākļu dēļ. Šodien izlasīju rakstu par šo tēmu, un tāpēc tā iet man līdzi. Raksts liek aizdomāties par to, cik ļoti paredzami dzīvojam savu dzīvi, bet, - ka tieši šis pandēmijas laiks mūs savā ziņā no paredzamības ir izsitis, vienlaikus cilvēks salīdzinoši ātri pierod un pielāgojas "jaunajai normalitātei" un atkal kļūst pats sev diezgan paredzams. Kas labs nenoteiktībā un neparedzamībā? Šāds stāvoklis liek smadzenēm mācīties un kustēties, meklēt jaunus esamības modeļus.
Kas vēl? Atgriežoties no Alūksnes, paguvu noskatīties vēl savu pēdējo RIGA IFF festivāla filmu (online režīmā). Šoreiz to izvēlējos no Nordic programmas. Tās nosaukums ir "Viesību spēles", un tā vēstī par trīsdesmitgadniekiem un viņu krīzēm. Mani aizrāva! Super-novitātes tur neatrast, taču viss (vai liela daļa), kam cauri iet trīsdesmitgadnieka prāts, tur ir. Īpaši jau apspēlēti stereotipi par veiksminiekiem un neveiksminiekiem. Kurš tad cilvēks īsti uzskatāms par veiksminieku? Un vai tā nav tikai ilūzija? Un ka patiesībā neviens tāds nav?
Lielos vilcienos tas arī viss. Ā, vēl tikai jāpiemin, ka vakar (tomēr) atgriezos pie pandēmijas pirmajā vilnī iesāktās grāmatas "Parīzes Dievmātes katedrāle". Maz jau tur palicis, un varbūt tas, ka atgriezās pandēmijas laika sajūtas, man lika šo grāmatu ņemt atkal rokā un lasīt. No grāmatas vakar dienasgrāmatā izrakstīju šādu citātu:
"Sāpju pārmērības, tāpat kā prieka pārmērības, ilgi nevelkas.
Cilvēka sirds ilgi nevar palikt galējībās."
Nobeigumā - paldies ikvienam, kurš šo lasa, un, kā allaž, - lasāmviela, skatāmviela u.tml.
Saistītie raksti:
 |
| Alūksnes ezers. |
1 komentārs:
Tik skaisti... Paldies
Ierakstīt komentāru