09 marts, 2016

Kūrviesis. Hermanis Hese.

Hesi kā autoru sev atklāju aptuveni 15-16 gadu vecumā, un šis atklājums kļuva par vienu no stūrakmeņiem manā lasītājas pasaulē.

Heses "Sidharta" viennozīmīgi ir viena no pirmajām grāmatām, kas lika man iemīlēt lasīšanu ar visu būtību. Tādēļ "Sidharta" nokļuva arī rakstiņā par 10 grāmatām, kas ietekmējušas manu dzīvi. Viens no iemesliem ir droši vien tāds, ka grāmata pie manis nokļuva īstajā laikā - sevis meklējumu laikā, meklējot atbildes uz jautājumiem par dzīves mērķiem un jēgu.

"Meklēt nozīmē zināt mērķi. Bet atrast nozīmē būt brīvam, atvērtam, būt bez mērķa." (Hese. "Sidharta") (šo citātu izkopēju no Spīganas atsauksmes)

Nākamais Heses darbs, ko lasīju, bija "Demians", kas man arī ļoti patika, taču saturiski neko daudz neatceros (vienīgi to, ka tā bija par jaunu zēnu). Tā man ir ar Heses darbiem. Man ļoti patīk, kā viņš raksta, tomēr atstāstīt varu ļoti maz. Man ļoti patīk filozofija un psiholoģija, ko viņš ieliek savos darbos. Gūstu daudz pārdomu un atziņu un vienkārši baudu tekstu.

Pēc "Demiana" manā dzīvē iestājās Heses pauze, ko pārtraucu tikai šī gada februārī, jo Grāmatu klubā bijām nolēmuši, ka katrs lasīs kādu no sava mīļākā (vai viena no mīļākajiem) autora darbiem, kas vēl līdz šim nav lasīts. Izvēlējos Hesi, jo jau kādu laiku grāmatnīcās skatījos uz nesen iztulkoto grāmatu "Kūrviesis", par kuru jau biju paspējusi dzirdēt arī labas atsauksmes (tostarp Agra atsauksme).

"Kūrviesis" ir samērā maza (182 lpp) grāmata, toties filozofiski - ļoti plaša un ietilpīga. To lasot, gribas apstāties ļoti daudzās vietās, lai padomātu un piefiksētu autora domas.

Grāmata ir autobiogrāfiska. Autors atrodas ārstnieciskā kūrortā - Bādenē un mēģina tikt galā ar savu ikdienu. Brīvā laika viņam ir pārpārēm, un tieši tāpēc rodas tik daudz domu un vērojumu. Viņš vēro sevi, apkārtni, kaimiņus, salīdzina sevi ar citiem, mēģina saprast, kā viņam pietrūkst un kāpēc viņš kļūst garlaikots un drūms.


Grāmata apskata cilvēka divējādo dabu, pasaules pretstatus, ilūzijas un īstenību, aizskriešanu no savas būtības un mēģināšanu tajā atgriezties.

"Cik apbrīnojami, ka skaistums un nāve, tīksme un iznīcība nevar pastāvēt šķirti un ir viens otra nosacījums." (46. lpp)

"Kaut ko mīlēt - dzejniekam nozīmē: uzņemt to savā fantāzijā, tur sildīt un lolot, rotaļāties ar to, caurstrāvot ar paša dvēseli, atdzīvināt ar paša elpu." (104. lpp)

"Bet es arvien sagudroju brīnumlietas un gaidu pārmērīgo; tiklīdz iepazīstos ar kādu, kas šķiet simpātisks, es tūlīt gaidu no viņa vislabāko, nudien pat prasu, lai viņš to sniedz, un jūtos kā atburts, jūtos apbēdināts, ja tas tā nenotiek." (112. lpp)

"Atkal biju pieļāvis to pašu veco, mūžīgo kļūdu, kas mani ir piemeklējusi simtiem reižu un kuru es simtiem reižu jau esmu rūgti nožēlojis. Es gribēju pielāgoties normai, gribēju atbilst prasībām, kuras neviens man par neizvirzīja, gribēju būt tāds vai vismaz tēlot tādu, kāds nemaz neesmu." (162. lpp)

Nav komentāru: