Otrais vilnis V

 I

"Sveika, dzejniece," man e-pastā raksta Agris. Man ļoti patīk vārdi "dzeja", "dzejnieks", "dzejniece"! Man ļoti patīk vārds "iekams" un citi vārdi. 

Sestdien rakstīju "Pasaules diktātu latviešu valodā" un jau tagad zinu, ka dažas kļūdas man ir, piemēram, vienā vietā kola vietā ieliku domuzīmi, dažus vārdus aizmirsu ielikt pēdiņās un vārdu Mēness uzrakstīju ar mazo burtu. Priecē tas, ka esmu iztikusi bez komatu kļūdām. Ne velti katru gadu sevi pārbaudu un cilāju valodas hanteles, un trenēju valodas muskuļus. Man ir ļoti svarīgi, lai mana valoda ir labā formā.

Šī nedēļa iesākusies (salīdzinoši) mierīgi – ar darbiem, ar pastaigām, ar radošu ieceru turpināšanu, ar eksistenciālu pārdomu apmaiņu, ar dzejoļu slīpēšanu u.tml. Savā pirmdienas pastaigā satiku burvīgu uzrakstu uz pagalma sienas: "Nepieaudz – bīstami!" Apspriežot to ar māsu, viņas pirmā reakcija bija "tieši tā" , kam sekoja piebilde, ka "bērnība nemaz nav drošāka pasaule", kam varu tikai un vienīgi piekrist. Neesmu no tiem, kam bērnība liekas "laimīgā zeme". Manā bērnībā zāle galīgi nebija zaļāka.

Par bērnību savos radošajos procesos un darbos "domāju" ļoti daudz: izmantoju to kā vielu dzejoļiem un kādam prozas darbam, kuram esmu pusē. Pamazām uztaustu arī nākamā dzejas krājuma sajūtas, motīvus, noskaņas. Protams, pāris gadi vēl paies, to tapinot, tomēr ir labi just virzību un virzienu. Tūdaļ būs tieši gads pagājis, kopš iznāca "Siena, ko nosiltināt". Mēdzu aizdomāties un iekšēji nopriecāties par to, ka paguvu to izdot un noprezentēt pirms pandēmijas, kad visi varējām apskauties un bučoties uz nebēdu.

Izstaigājot pagalmus, rudeni vēl var just. Īpaši uz zemes. Kokos tā vairs nudien ir pamaz. Ir novembris šai nevaldāmi siltajā rudenī – tā es sev to esmu nodēvējusi.

II

Pie jūras izskalotais gliemežvāks izskatās pēc plaušām un atgādina ELPOT dziļi. 

Turpinu pirms-miega elpošanas meditācijas, un tās man patiešām palīdz samiegoties un aizmigt. 

Bet, jā, svētdien biju pie jūras, un tur bija saule, un tur bija vējš. Jūru man nez kāpēc gribējās salīdzināt ar medu un ļoti, ļoti gribējās priecāties par to, ka un kā mūs pieskata novembra saule!

III

Mamma atsūtīja pastkarti no Krāslavas. 

IV

"Kurš deva šo laimi, vienalga. Tu nezini.

Vai nākotne būs, vai vajag maz – noreibums mulss.

Ko vaicāt pēc laika, kad esi pats esības pulss."

(Velga Krile)

Saņēmu dzejas paciņu no Valtera Dakšas – ar Montas Kromas "Refrēniem", Velgas Kriles "Gaismēnu" un Jura Kronberga "Rudens mani raksta", ko biju reiz lasījusi, ņemot bibliotēkā, bet sava eksemplāra man nebija bijis. Tagad ir. Esmu dzejaspriecīgs cilvēks. Gribu, lai ir tāds vārds latviešu valodā, pielīdzinot to dzīvespriecīgam cilvēkam. Bonusā no Valtera saņēmu skandalozo Pelša grāmatu "Demon" (ar prezervatīvu pielikumā) un dažas senas "Jaunās Gaitas". Paldies, Valter!

V

Esam atgriezušies ārkārtas situācijā. Pirms tās piektdien vēl paguvu aiziet uz frizētavu un uz kino. Cik labi! Ļoti priecājos par to. Kinoteātrī sanāca noskatīties filmu, ko ļoti gaidīju, – "Ar mīlestību, Aznavūrs". Tā ir brīnišķīga! Pilnīgs ziņkāres, mīlestības, mūzikas iemiesojums. "Ziņkāre ir pasaules rīts," – kaut kā tā Aznavūrs citēja Fellīni. Ar mani filma runāja visādos veidos, – tās teksts bija vietām ļoti pat dzeja. Aznavūra izteiktā sajūta "Filmēju, tātad esmu" sasaucās ar manu fotografēšanas kāri un dzīves pierakstīt-kāri. "Rakstu, tātad esmu", – tas būtu par mani. Ļoti, ļoti Aznavūra filmā varēja just PRIEKU, kas man ir arī ļoti tuva emocija. Līdzās priekam, protams, vienmēr ir iekšēji pārdzīvojumi, bet just prieku un ziņkāri par to, ko nesīs nākamais rīts ir izšķiroši. Šī filma man to vēlreiz atgādināja.

Nobeigumā, kā allaž, daži lasām-klausām-ieteikumi:

– Kaspara Zalāna dzejas publikācija "Melns aiz naga";

– Toma Treiberga raksts par Rīgas kapiem "Miera salas meklējot";

– Eolikas dziesma ar Velgas Kriles vārdiem "Tu smējies sapnī";

– Warhaus dziesma "Love's a Stranger";

Un daži citāti:

"Drusku dīvaini, ka cilvēki mudina tevi sekot saviem sapņiem, bet sāk braukt augumā, kad tu pārvērties par putnu un pazūdi debesīs, lai apēstu lietusmākoņus." (Vilis Kasims)

"Kas dzīvo grāmatu un puķu pasaulē, ar to klusuma stunda ir saruna." (Zenta Mauriņa)

"Dzeja, manuprāt, var darboties kā tilts starp valodu un to, ko nevar izteikt vārdos." (Elīna Vendija Rībena)

"Es tīru galvu, lai viņa labāk domā. Lai domā uz priekšu, nevis atpakaļ." (Adrija, 5 g.)

"Šajā pandēmijas laikā ir ļoti svarīgi neko nevēlēties, jo, ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās." (@bajars)